No 24. līdz 28. februārim Latvijas Radio 1.studijā kūsāja intensīvs darbs – mūzikas ierakstus amerikāņu diriģentes un producentes Eimijas Andersones (Amy Andersson) izlolotajam projektam „Varones: Pārmaiņu balsis” (Women Warriors) veic šim nolūkam īpaši izveidots latviešu mūziķu orķestris. Audiovizuālajā projektā jau piedalījušās Rīgas Doma Kora skolas meiteņu kora „Tiāra” jaunās dziedātājas, bet iemeslus, kas pamudinājuši Eimiju Andersoni savu radošo ieceri turpināt tieši Rīgā, sarunā ar „Klasiku” atklāj pati diriģente.

Edgars Raginskis Esam satikušies pavisam netālu no visu notikumu epicentra, Latvijas Radio 1. studijas, no kurienes visu nedēļu dzirdamas mūzikas skaņas. Pastāstiet, lūdzu, ar ko jūs mūsu vēsturiskajā studijā kopš pirmdienas nodarbojaties?

Eimija Andersone: Mēs ieskaņojam astoņu sieviešu komponistu 19 skaņdarbus. 17 no šiem darbiem tika pirmatskaņoti koncertā „Sievietes-cīnītājas. Pārmaiņu balsis” Ņujorkas Linkolna centrā pagājušā gada septembrī. Ieraksts pārtaps gan ciešripā, gan arī tiks izmantots kā skaņu celiņš manis veidotai dokumentālajai filmai.

Kā dzima šī projekta ideja?

 2017. gada oktobrī izlasīju kādu avīžrakstu par cilvēktiesību aktīvisti Faniju Lū Heimeri (Fannie Lou Hamer), kura 1962. gadā ASV, Misisipi štatā devās reģistrēt savu balsi vēlēšanām, bet viņu apcietināja un piekāva vietējie policisti, nievīgi piebilstot: „Tādi cilvēki kā tu Misisipi nebalso!” 1964. gadā televīzijas tiešraidē viņa sniedza liecību par piedzīvotajiem pāridarījumiem, un tas bija ļoti spēcīgs notikums ASV cilvēktiesību kustības kontekstā. Viņas vēstījums mani tik ļoti iespaidoja, ka es teicu sev un Fanijai Lū: „Es nekad neaizmirsīšu tavu stāstu un tavu balsi. Man kaut kas jādara ar savu līdzpārdzīvojumu.” Tā nu es prātoju, uz kuru cilvēku pleciem stāvējusi šī sieviete? Kā šī neizglītotā laukstrādniece atrada sevī spēku izteikt savu viedokli apstākļos, kuros tik daudzi citi būtu klusējuši?

Es sāku pētīt sieviešu likteņus dažādos vēstures posmos, un pētījumu gaitā nonācu līdz pat 13. gadsimtam, kad Serbijas karaliene laikā, kad sievietes dedzināja sārtos kā raganas, nodibināja īpašu skolu meiteņu izglītošanai.

Atradu simtiem šādu, vēstures pārsvarā aizmirstu, sieviešu, un sāku rakstīt savu stāstu, kurš aptver 750 gadu laika posmu. Tā kā biju apkopojusi milzīgu daudzumu foto un video materiālu, izlēmu veidot dokumentālo filmu.

Tā nebija jūsu sākotnējā ideja?

Nē, sākumā nemaz nebiju formulējusi skaidru ideju, tikai sekoju vēlmei izprast Faniju Lū Heimeri un pagātni. Mēs, sievietes, nezinām savu vēsturi, jo

man skolā mācīja un vēl arvien skolā turpina mācīt vēsturi, skatītu ar vīriešu acīm – par kariem, iekarošanām, teleskopiem, tāliem kuģojumiem un Kristoforu Kolumbu. Šī vēstures versija, protams, ir tiesīga pastāvēt, taču vēsture no sieviešu skatpunkta ir pilnīgi cits stāsts, ko mēs nezinām, jo tas mums nav mācīts.

Tā nu es sāku apkopot šo citādo stāstu un izveidoju dokumentālo filmu bez mūzikas pavadījuma. Bet ne uz ilgu laiku, jo drīz sāku klusumā dzirdēt mūziku. Projekts ieguva 12 nodaļu aprises, kurās pieskaros 1960. gadu Cilvēktiesību kustībai, 70. gadiem un feminisma attīstībai, 80. gadiem, kad sievietes ASV cīnījās, lai varas iestādes atzītu HIV un AIDS riska nopietnību. Raugi, tolaik uzskatīja, ka šī potenciāli nāvējošā slimība skar tikai homoseksuālus vīriešus, kaut gan patiesībā papildus riska grupas bija pacienti ar regulāru asins pārliešanas nepieciešamību, grūtnieces un daudzi citi. Pievērsu uzmanību arī klimata pārmaiņu aktīvistiem, piemēram Grētai Tūnbergai (Gretha Thunberg). Atklāju brīnišķīgu un drosmīgu irāņu žurnālisti un aktīvisti Masaiju Alinežadu (Masih Alinejad), grāmatas “Vējš manos matos:Mana brīvības cīņa mūsdienu Irānā” (The Wind In My Hair: My Fight For Freedom In Modern Iran) autori. Sapratu, ka noteikti jārada nodaļa arī par šo sieviešu tiesību aizstāvi. Viņa dzīvo trimdā Bruklinā, Ņujorkā, un apmeklēja Linkolna centra koncertu. Masaija bija dziļi saviļņota, un pārējie klausītāji līdz ar viņu. Mūzikā šo stāstu ietērpa izraēliešu komponiste Šarona Farbere, viņai padevušies ļoti krāšņi Tuvo Austrumu motīvi.

Citā nodaļā atainoju izraēliešu un palestīniešu sievietes, kuras vēlas veicināt mieru starp abām konfliktā iesaistītajām pusēm, un to dara, dejojot kopā tuksneša smiltīs. Apdzīvotu vietu tuvumā viņām tas nav ļauts, jo politiku kontrolē vīrieši, un izstumj sievietes no piedalīšanās miera sarunās.

Pa nodaļai veltīts “Melnajām dzīvībām ir nozīme”(Black Lives Matter) kustībai un tās dibinātājiem un #MeToo kustībai. Šo mūziku komponējusi Losandželosā dzīvojošā bulgāru komponiste Panka Kunejeva. Ir stāsts par irāņu meiteni Sonitu Alizide, kura kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Afganistānu, kur ģimene viņu 16 gadu vecumā pārdeva kā līgavu vecākam vīrietim. Neticamā kārtā Sonitai izdevās aizbēgt no vīra, tagad viņa mācās augstskolā ASV, un viņa radījusi kompozīciju repa stilā “Meitas pārdošanā” (Daughters for sale). Šo dziesmu orķestrim aranžējusi amerikāņu komponiste Mendija Hofmane, un Sonita pati repo.

Mums vajadzēja pievērsties šīm sarežģītajām tēmām, jo citādi nekas nemainīsies.

Un kurš gan cits, ja ne jūs...

Tieši tā. Es uzdrīkstos teikt, ka šis projekts ir īsts celmlauzis, jo simfoniskās mūzikas ietvarā risinām samilzušas sociālas un kultūras problēmas.

Nekad kopā vēl nav sanākusi vesela sieviešu komponistu komanda. Es to iecerēju, radīju, producēju, izveidoju dokumentālo filmu, manuprāt, projektam ir lemts doties pasaulē un darīt brīnumu lietas.

Jā, tas ir sirdi plosošs, bet arī saviļņojošs un iedvesmojošs stāsts. Klausītāji Linkolna centrā raudāja koncerta laikā, un pēc tam man atzinās, ka viņiem vajadzējis dzirdēt šos stāstus. Klasiskā akadēmiskā mūzika lielākoties nerisina šādas kontraversālas tēmas.

Kā šajā apjomīgajā projektā iekļāvās Rīga? Jūs darbojaties tādā metropolē ar tik iespaidīgiem resursiem, bet rau – mēs tiekamies Rīgā!

2017. gadā izveidoju orķestri, lai atskaņotu sabiedriski un kulturāli aktuālas programmas. Tolaik “karsta tēma” bija imigrācija un imigranti, un valdošās politikas ietvarā man šķita svarīgi izrādīt cieņu imigrantiem. Kārnegija zālē notika koncerts, tajā pirmatskaņoju arī Lolitas Ritmanis “Uvertīru gaismai”, stāstu par latviešiem, kuri padomju okupācijas draudu iespaidā bēg no dzimtenes.

Lolitas mūzika man šķita ļoti skaista un valdzinoša, tādēļ, jau dzimstot “Sieviešu-cīnītāju” iecerei, zināju, ka tajā jābūt arī viņai. Lolita komponējusi cikla prologu-aicinājumu dot meitenēm iespēju mācīties, kā arī sarežģītāko daļu šajā projektā – teju astoņas minūtes garo “Ilgo ceļu”, kas aptver laikaposmu no 13. gadsimta līdz 1960. gadam.

Viņas rakstīts ir arī cikla noslēgums “Mēs mostamies” ar manu dzeju. Bija nepieciešams meiteņu koris, un Lolita silti ieteica Rīgas Doma kora skolas meiteņu kori “Tiāra” un diriģenti Airu Birziņu, kuras būtu perfektas šim uzdevumam. Ierakstījām un nofilmājām meitenes, un viņas bija redzamas un dzirdamas koncertā Linkolna centrā. Kad izlēmu radīt skaņu celiņu dokumentālajai filmai, atkal nāca talkā Lolita, kura, radot mūziku filmai “Dvēseļu putenis”, bija izveidojusi sadarbību ar lieliskajiem Latvijas mūziķiem. Sanāk, ka Rīgā esmu, pateicoties manai saiknei ar Lolitu.

Kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas Radio studijas aukstiku?

Tā ir ļoti laba. Studijā ir nepieciešamie skanējuma skaidrības un precizitātes apstākļi. Studijai piemīt aizgājuša laikmeta aura, stīgu instrumenti šeit skan silti un bagātīgi. Šī studija ir īsts dārgums.

Vai ir arī kādi izacinājumi ar kuriem saskaraties?

Skaņu režijas telpā ir lieliski profesionāļi, kuri tiek galā ar jebkuriem izaicinājumiem. Man nekādu grūtību nav.

Nedēļu ilga ierakstu sesija pieprasa prasmīgu laika organizāciju. Kā jūs esat sakārtojusi ierakstu grafiku?

Mēs ierakstām katru instrumentu grupu atsevišķi. No sākuma stīgas, tad koka pūšaminstrumenti, tad metālpūšaminstrumenti, tad sitaminstrumenti, tad klavieres. Skaņdarbi ir pietiekami sarežģīti, lai visu orķestri kopā ierakstīt būtu pārāk liels izaicinājums. Un, tā kā manā projektā ir paredzēti 50 stīginstrumenti, viss orķestris vienkārši neietilptu ierakstu studijā.

No otras puses, nepietiekami iedziļinājušamies diriģentam būtu grūti visu laiku dzirdēt skanējuma kopainu, atsevišķi rakstot orķestra grupas. Jums tā noteikti nebija problēma.

 Jā, pēcapstrādē mūs sagaida daudzkārtēja ierakstu klausīšanās, miksēšanas un māsterēšanas darbi. Tā šis process parasti notiek.

Cik ilga bija vakardienas ierakstu sesija?

Deviņas stundas.

Kā jūs stratēģiski sadalāt savu enerģijas patēriņu, lai piecu dienu ierakstu sesijā viss pulveris nebūtu izšauts jau pirmdien vai otrdien?

Es pēc šīm deviņām stundām nemaz nebiju nogurusi! Un man bija jāsēž uz tāda jocīga koka krēsla, kuru nevarēja kustināt vai grozīt, tad nu sēdēju uz krēsla maliņas taisnu muguru, ik pa laikam slīdēju no tā nost. Ja tā padomā, šāda sēdpozīcija ķermenim ir diezgan nogurdinoša, īpaši mugurai. Lai šādus apstākļus izturētu, jāprot enerģiju tērēt, kad tas nepieciešams, un taupīt spēkus, kad tos izšķiest nevajadzētu. Ekonomiska diriģēšanas maniere, taupīga žestikulēšana. Māksla sevi saudzēt.

 Kā jūs uzkrājat spēku, lai varētu izturēt fizisko piepūli, ilgstoši diriģējot?

Esmu spēcīgas miesasbūves, dabiski atlētiska sieviete. Es braucu ar vējadēli un slēpoju, peldu, nirstu ar akvalangu un nodarbojos ar jogu un pilatēm. Vienmēr esmu bijusi neticami atlētiska, biju vidusskolas vieglatlētikas komandā, tādēļ fiziska piepūle man nav milzīgs izaicinājums.

Diriģēšanas “atslēga” ir pareizs mugurkaula stāvoklis, spēcīga vēderpreses muskulatūra kombinācijā ar prasmi atbrīvot ķermeni brīžos, kad sasprindzinājums ir lieks. Sekojot šai metodei, man nekad nav bijis neviena ar diriģēšanu saistīta ievainojuma, traumas, pat ne sastiepta muskuļa. Tas noteikti ir saistīts ar sporta treniņiem manā jaunībā.

Tiktāl par ķermeni, bet kā jūs trenējat savu prātu?

Gadiem ilgas partitūru studijas un pieredze.

Jūs droši vien mums negribat atklāt visus savus noslēpumus...

Nē, nē, tur nav nekādu maģisku noslēpumu, tas patiesi ir gadu desmitiem ilgs, mērķtiecīgs darbs, kā rezultātā tu uztrenē savas darbaspējas līdz augstam līmenim, iemaņas līdz automātikai, un prāts ir tavs uzticamākais sabiedrotais.

Par sabiedrotajiem... Jūsu dārgais, bet diemžēl jau mūžībā aizgājušais vīrs Jakovs Kreicbergs, kā stāstāt savā tīmekļa mājaslapā, bija jūsu sabiedrotais un skolotājs. Viņš bija pianists, komponists un galvenokārt diriģents. Kā divi diriģenti varēja tik harmoniski līdzāspastāvēt? Nekādas konkurences vai veselīga sacensība jūsu starpā?

Mēs nekad savstarpēji nesacentāmies, tā ir egoisma radīta mākslīga konstrukcija, kura mums bija pilnīgi sveša. Jakovam un man bija radniecīgi prāti, mēs visu laiku runājām par mūziku, vīrs ar mani konsultējās par interpretācijas jautājumiem. Nevis abstrakcijām, bet konkrētām izpildījuma niansēm, kuras viņš izmēģināja savos koncertos, un gribēja zināt manu viedokli, vai šis vai cits paņēmiens strādā. Es zinu, ka drīzāk es vairāk iemācījos no viņa, nevis otrādi, jo viņš bija citā attīstības stadijā kā mūziķis. Jau laikā, kad viņš kā padsmitgadīgs jauneklis ieradās ASV no Padomju Savienības. Viņš bija neticami labs skolotājs ar dziļu, godīgu, iedvesmojoši iedziļinātu mūzikas izpratni. Jakovs bija mans iedvesmas avots, tas, kā viņš nemitīgi meklēja jaunas interpretācijas versijas. No vīra es iemācījos nerimstošo vēlmi pētīt, iedziļināties, atrast, arī diriģēšanas tehnikas elementus. Tas mani ir palīdzējis attīstīties arī šo deviņu gadu laikā, kad Jakova vairs nav man līdzās. Domāju, viņš būtu priecīgs un lepns par to, kā pilnveidojusies mana diriģēšanas meistarība.

Vai caur vīru pirmoreiz uzzinājāt par Baltijas valstu mūziku? Piemēram, par Pētera Vaska skaņu pasauli?

Jā, reiz, 90. gadu vidū mans vīrs atgriezās no koncerta un teica, ka tovakar diriģējis Vaska Cantabile stīgām, un centīsies to iekļaut katrā programmā, kur vien spēs, jo mīlot šo mūziku. Jakovs atskaņoja to kopā ar Filadelfijas orķestri koncerttūres laikā, es pat brīnījos: “Tu ATKAL diriģē šo skaņdarbu!?” Atbilde bija: “Es dievinu Vaska mūziku, un gribu ar to iepazīstināt tik daudz klausītāju, cik vien iespējams”.

Kas viņam Vaska mūzikā tik ļoti patika?

Sāpes, dziļums, godīgums. Domāju, ka kopīgais padomju vēstures mantojums palīdzēja manam vīram identificēties ar Pētera Vaska mūzikas tumsu un gaismu, šo bezkompromisa patiesumu. Nesen jūtubā vēlreiz noklausījos Vaska 2. simfoniju, kuru 1999. gadā pasūtināja BBC Promenādes festivāls kopš ar Bornmutas Simfonisko orķestri. Tā ir neticami spēcīga mūzika, un es skaidri saprotu, kāpēc Jakovam tā tik ļoti patika. Nevaru to izkaidrot – es vienkārši jūtu sava vīra prātu un to, kā viņam izdevās izveidot tādu saikni ar šo skaņdarbu.

Vai šo sirsnību pret latviešu mūziku no vīra esat pārmantojusi arī jūs?

Mani apbur Pētera Vaska mūzika, bet man tagad ir sava, ar Lolitas Ritmanis palīdzību veidota mīlestības saikne ar Rīgu. Es tagad kalpoju savai mūzai, kuru loloju un cenšos popularizēt.

 Kāda solās būt tālākā projekta norises gaita?

Šis ir ļoti komplicēts un daudzslāņais uzdevums, kuru būs prieks piedāvāt atskaņot dažādu universitāšu orķestriem, jo, kā jau vairākkārt uzsvēru, manuprāt, ļoti svarīga ir šī projekta sociālā un politiskā nozīme. Protams, ka gribētu galarezultātu koncertā parādīt arī Rīgā!

No sirds novēlu jūsu iecerei piepildīties, un esmu drošs, ka Rīgā jūs sagaidīs sirsnīgu un atsaucīgu klausītāju pulks!

Liels, liels paldies jums!