2. jūlijā kultūrtelpā “Hanzas perons” būs skatāma horeogrāfu un dejotāju tandēma IevaKrish veidotā dejas izrāde “Oblicus. Arhitektoniskā šķībdeja” ar Kārļa Tones mūziku.

“Oblicus” ir aizrautīgs pētījums polifoniskās dejas pasaulē, ar mērķi radīt hipnotizējošu duetu, kurā savītos paralēli ritmi un tiktu izcelta sajūta par personīgo un kopējo laika ritējumu pretstatīšanu.

Izrādes autorus un izpildītājus IevaKrish jeb Ievu Gaurilčikaiti-Santu un Krišjāni Santu uz sarunu aicināja Inta Pīrāga, aicinot stāstīt, ar ko viss sākas - ar ideju vai materiālu? Uzzinām par ceļu, kas noiets līdz izrādei, par polifoniju kā izejas punktu un radošo komandu, kur svarīga ne tikai kustība, bet arī mūzika, gaisma. Noskaidrojam, kāpēc latīnisks nosaukumu izrādei, kas ir Tuvumu dejas programma, kas tapusi sadarbībā ar " Hanzas peronu",  ieskicēti arī divu turpmāko izrāžu mērķi un atklāti piesātinātās vasaras plāni, kurus vainagos viesizrādes Zviedrijā.

Krišjānis Sants: Katrs mūsu radošais process ir ļoti ilgs. Mēs sākam domāt vairāk kā trīs gadus pirms pirmizrādes un sākam nevis ar tēmu, bet ar materiālu, kuru mums pašiem ir interesanti šķetināt un kuru, mūsuprāt, būtu interesanti pieredzēt skatītājiem. Šajā gadījumā tā bija dejas polifonija vai polifoniska sadarbība starp diviem dejotājiem, un, godīgi sakot,

viss kaut kādā mērā sākās, izlasot Mārtiņa Boiko monogrāfiju par lietuviešu sutartīņu dziedājumiem un par tiem polifonijas paņēmieniem, kas tur ir klātesoši. Tas, kas dejai kā dadzis visvairāk pielipa no tā, bija komplimentāra ritmika starp divām vienlaikus skanošām balsīm.

Ieva Gaurilčikaite-Sants: Iepriekš veidotā darbā "Satikt" jau izmantojām sutartīņu dziedājumus, un ar to sākās mūsu kustības pētījums ar komplimentāru ritmiku. Tad šķita, ka mēs atradām kaut ko unikālu, tādu, ko neesam redzējuši nevienu kolēģi vēl praktizējot, un izdomājām, ka tas ir materiāls, kuru vēl izvērst un izveidot vēl komplicētāk.

Plašāk - audioierakstā.