"Pianists ir diezgan vientuļa profesija – sēdi viens pie savām klavierēm, un, ja ceļo, tad arī esi viens, esi lielākoties ar sevi, ar mūziku... Ja no ārpuses tev ir vēl kāda dzīva dvēsele, kas tevi pavirza kādā virzienā vai pamet kādu ideju – tas ir ļoti būtiski," ir pārliecināts pianists Daumants Liepiņš.
29. augustā pulksten 12 festivāla "Rīga Jūrmala" ietvaros Lielajā ģildē viņš atskaņos virtuozo un konceptuāli daudznozīmīgo Ferenca Lista Sonāti siminorā, kas veidos koncerta pamatu.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Nevarētu gluži teikt, ka studijā esat ieradies tikko no lidostas – dažas dienas jau pagājušas, esat spēlējis arī Valsts prezidenta pilī, bet pirms tam jūsu ceļi atkal veda uz Zviedriju.
Daumants Liepiņš: Jā, Zviedrija manos ceļojumu plānos būs vēl kādu laiku. Tā ir zeme, kas man vienmēr saistījusies ar zināšanu uzkrāšanu un bagātināšanos, bet ne tikai. Nesen biju aizbraucis uz Zviedriju, jo tur notika festivāls, ko rīko mana profesore Jūlija Mustonena-Dālkvista, kura Zviedrijā sapulcējusi ap sevi ļoti daudzus augsta līmeņa pianistus, tāpēc vienmēr ir liels prieks aizbraukt uz turieni un ne tikai uzstāties publikas priekšā, bet arī satikt dažādas personības mūzikā un bagātināties tajā. Tā ka Zviedrijas brauciens, kas nupat bija, bija bagātināšanās brauciens.
Kā jūs raksturotu savas šībrīža attiecības ar savu kādreizējo profesori Jūliju Mustonenu-Dālkvistu?
Tās ir ļoti tuvas, savstarpēji respektējošas attiecības, kad aktīvā darba fāze ir beigusies – manas studijas beidzās apmēram pirms diviem gadiem. Bet tik un tā – var teikt, ka pasīvā darba fāze turpinās. Tik un tā esam kontaktā, viņa palīdz ar padomu, kad vajadzīgs, un es to tiešām ļoti augstu vērtēju. Tas bija ceļš, kuru mēs gājām kopā kādus trīsarpus gadus – profesore bijusi viena no būtiskākajām personībām, kas ietekmējusi manu profesionālo gājumu.
Un joprojām arī šobrīd uzklausāt viņas padomus?
(..) Jā, bet tās vairs nav studenta-profesores attiecības, tās ir vairāk līdzvērtīgākas attiecības. Es to vairs nevarētu nosaukt par studēšanu, nē.
Un kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar konkursiem, kuru uzvaras garša ir pabaudīta? Bija taču arī Karalienes Elizabetes konkurss – nu, labi, neguvāt laureāta titulu, bet starp četriem simtiem pieteikumu tikt tik tālu – manuprāt, tā jau ir liela, skaista uzvara. Vai konkursi jūsu ikdienā vēl joprojām ir aktuāli?
Konkursi šobrīd nav tā aktuālākā lieta, kas man prātā. Un nav arī īsti vajadzības. Jo ir, kur spēlēt, un mākslinieciskā attīstība, starta trajektorija šobrīd izskatās tāda, ka cauri konkursiem tā vismaz tuvāko gadu laikā noteikti neies. Mākslinieciskajā attīstībā ir dažādas fāzes – šobrīd esmu iegājis tādā nekonkursu fāzē. Bet konkursi, kas bijuši, man devuši ārkārtīgi lielas iespējas – vēl joprojām esmu kontaktā ar Marijas Kanalsas konkursa rīkotājem, kas regulāri rīko koncertus. Piemēram, oktobrī ar Madrides simfonisko orķestri spēlēšu Sensānsa Piekto klavierkoncertu, kas tiek organizēts caur Marijas Kanalsas konkursu. Regulāri viņi piedāvā dažādas lietas. Tāpat vēl neesmu ierakstījis Solēra sonātes, kas arī tiek organizēts no Spānijas menedžeru puses. Būtībā šis Spānijas konkurss ir kā tāda menedžeru darbība, kas menedžē lietas, kas notiek Spānijā. Tiek uzturēti kontakti arī Beļģiju. Tur šobrīd esmu karalienes Elizabetes kapelā, kas arī nepastarpināti saistīts ar konkursu – novembrī Briselē kopā ar vienu beļģu pianistu tur atskaņošu Mendelszona dubultkoncertu – būs ļoti interesanti. Tā ka mijiedarbība starp konkursiem un koncertpiedāvājumiem ir diezgan cieša, nodalīt nemaz nav iespējams. Tomēr aktīva piedalīšanās konkursos nenotiek.
Cik ilgi vēl jums būs tā laime Karalienes Elizabetes kapelu saukt par savām otrajām mājām?
Viņi dod iespēju tur atrasties trīs gadus. Pirmais gads jau ir pagājis, bet tas pagājis dīvaini. Tieši tāpēc ir diezgan skaidrs, ka viņi to pagarinās vēl par vienu gadu. Institūcija ir pietiekami elastīga tādā ziņā, ka viņi vienmēr skatās uz katru gadījumu individuāli, un gadu skaits varbūt nav tas būtiskākais – ir daudzi mākslinieki, kas paliek ar viņiem kontaktā vēl ilgi pēc tam. Bet nu – oficiālais laiks ir trīs gadi.
Varbūt kāds jums to jau ir vaicājis: kāda starpība, kur sēdi pie klavierēm – Latvijā vai Karalienes Elizabetes kapelā? Vai visam, kas tur apkārt – gaisotnei, kolēģiem – ir nozīme?
Īpaši darba procesā tam ir ļoti liela nozīme, jo
pārsvarā jau pianists ir diezgan vientuļa profesija – sēdi viens pie savām klavierēm, un, ja ceļo, arī tad esi viens, esi lielākoties ar sevi, ar mūziku, un, ja no ārpuses tev ir vēl kāda dzīva dvēsele, kas tevi pavirza kādā virzienā vai pamet kādu ideju – tas ir ļoti būtiski.
Tāpat būtiski, ka ir līdzīgi domājoši vai līdzīgā situācijā esoši mūziķi, kuru pieredze ir līdzīga. Tas ir ļoti, ļoti bagātinoši! Protams, arī tāda lieta kā instrumenti, pie kuriem spēlēt – tie ir dažādi. Tāpat arī tas, ka nav tik daudz jādomā par saimnieciskām lietām. Tas viss palīdz. Tā ir tiešām ideāla vieta, kur gatavoties nopietniem koncertiem un jauna repertuāra apgūšanai. Es tiešām gaidu to brīdi, kad uz turieni aizbraukšu un atkal varēšu pavadīt laiku mūzikas klosterī... Jo patiesi: tur ir mūzika, uz ko koncentrējies pilnībā, tur ir visi nosacījumi, lai tas tā tiešām arī būtu. Tas tad arī ir tas, kāpēc turp braucu.
Un dosieties uz turieni jau septembrī?
Jā, septembra sākumā. Tagad ir pavisam skaidrs, ka visi tur sabrauks un varēs būt klāt – būs kārtīgs jaunā studiju gada iesākums.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X