Atzīmējot Pētera Vaska fonda desmit gadu jubileju, 31. jūlijā pulksten 19 tradicionālajā koncertā "Pēteris Vasks ielūdz. Vasara. Mežotne" Mazajā Mežotnes pilī muzicēs klavieru kvartets RIX jeb pianists Jānis Maļeckis, vijolnieks Sandis Šteinbergs, altiste Ilze Kļava un čelliste Inga Ozola, kura šajā koncertprogrammā aizstās ansambļa pastāvīgo dalībnieku Reini Birznieku, kurš guvis pirksta traumu. Koncerta programmā iekļauti Georga Pelēča, Pētera Vaska un Tālivalža Ķeniņa skaņdarbi, kā arī Armanda Skuķa pērn sacerētā klavieru kvarteta "Izolētais" pasaules pirmatskaņojums. "Cik dzīve ir skaista!" - tā šī koncerta vēstījumu trāpīgi raksturo Ilze Kļava. 

Tūlīt pēc koncerta Mazajā Mežotnes pilī, klavieru kvartets RIX būs dzirdams arī Madonā, 1. augustā atklājot 24. Latviešu mūzikas svētkus Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā.

Signe Lagzdiņa: Esam Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kamerzālē, kas, iespējams, ir tā zāle, kur viss sākās. Tagad jau vairāk nekā 25 gadus vēlāk gatavojat programmu "Pēteris Vasks ielūdz. Mežotne", un tā būs Pētera Vaska fonda 10 gadu jubilejas reize. Un te ir četri celmlauži - Pelēcis, Vasks, Ķeniņš un Armands Skuķis. Varbūt mans pirmais sasveicinošais jautājums būs par to, kā šodien jums ir sajūta par vārdu "divi", tāpēc, ka Armanda Skuķa darbā "divi" būs apspēlēts vairākkārt. Kāda jums šodien ir sajūta par vārdu "divi"?

Ilze Kļava: Ļoti interesants jautājums... Divi nav ne viens, ne trīs.

Divi cilvēkam ir diezgan riskants skaitlis. Jo – ja jūs esat divi, tad ir kāds otrais, kam tu vai nu uzticies, vai neuzticies, kuram vari uzticēt visu no savas dvēseles vai fiziskā ķermeņa, tu ieliec savu likteni otra rokās. Vai arī tu esi kāda glābējs – kā otrais.

Tur var ļoti tālu aiziet. Ja skatāmies uz Armanda skaņdarbu "Izolētais" – beidzamā gada laikā varējām būt tikai viens, tāpēc otrais varētu būt kāds iedomātais "ego" vai iedomātais raksturs, par kuru var ļoti daudz ko izfantazēt. Armands to izdarījis ļoti jauki.

Sandi, kā tev ir personīgā sajūta par vārdu "divi"?

Sandis Šteinbergs: Nevarētu teikt, ka šis skaitlis man šķiet nepatīkams. Ir taču dueti, ir daudzas lietas mūzikā, kas apvieno. Manuprāt, pāra skaitļi apvieno.

Jāni?

Jānis Maļeckis: Pirmā asociācija – sēdies, divi, esi nesekmīgs. Bet ir vēl otra asociācija – pāris, divi cilvēki kopā.

Sasveicinos arī ar Ingu.

Inga Ozola: Es vienmēr teikšu – labāk divi, nekā viens.

Piektajam mūsu sarunas dalībniekam es to pajautāšu mazliet vēlāk, bet šī koncerta programmas mēģinājumā jūsu pulkā neredzu Reini Birznieku, bet gan Ingu. Vai esat ar Ingu jau spēlējuši?

Ilze Kļava: Esam gan. Redz, izrādās, ka nelaime nenāk viena, bet gan kopā ar laimi – notiek arī laimīgas lietas: tas, ka Inga šoreiz var ar mums šo visu lielo repertuāru atskaņot, nav vienkārša sakritība, jo Inga visu mūsu apzināto dzīvi vienmēr bijusi mūsu līdzdomātāja, fane un atbalstītāja. Mēs viņu pazīstam kā izcilu mūziķi!

Brīdī, kad Reinim pēkšņi atgadījās nelaime ar pirkstu, pirmā doma bija, ka mēs vienkārši atceļam visus koncertus.

Bet līdz ar to, ka situācija ir tik ārkārtīgi trausla un man bija krietni jāpapūlas, lai tiktu uz Latviju, vienkārši teicu – nedrīkstam tik vieglprātīgi atteikt, un labi, ka Inga bija šeit uz vietas un piekrita ielēkt visā šajā lielajā projektā. Pateicoties viņas profesionalitātei un arī tam, ka viņa katru no mums kā mūziķi pazīst jau ļoti sen, ceru, ka viņai nav pārāk sarežģīti to izdarīt. Vismaz neizklausās, ka tas būtu sarežģīti. Milzīgs, milzīgs paldies viņai par to, ka viņa izglāba situāciju!

Reinis, protams, par sodu dabūs šķirt lapas un mūs vest uz koncertiem. Tik viegli viņš cauri netiks! (smejas)

Tālivalža Ķeniņa opusu esat spēlējuši ļoti daudz. Ar Pētera Vaska mūziku jūs saista dvēseliskas saiknes, skanēs arī Georga Pelēča mūzika un Armanda pirmatskaņojums. Kā jūs paši tuvāk raksturotu šo programmu?

Jānis Maļeckis: Ķeniņa skaņdarbs ir pirmais kvartets mūsu repertuārā. Un šī mūzika tiešām mums patīk, mēs labprāt pie tās atgriežamies. Attiecībā uz Vasku šis būs jaundarbs, jo Vasks ir pārstrādājis savu skaņdarbu Castillo Interior vijolei un čellam triju stīgu versijā. Tāpēc tas būs sava veida pirmatskaņojums – būs ļoti interesanti dzirdēt šo versiju. Georga Pelēča "Rudens ainavas" ir noskaņu skaņdarbs, kas arī agrāk spēlēts – mūsu repertuārā tas ir komplektā ar videoprojekciju, ar rudenīgām bildēm.

Ilze Kļava: Ar tavām bildēm, Jāni!

Jānis Maļeckis: Paldies, Ilze! Un, protams, jaundarbs, jo Pētera Vaska fonda uzstādījums ir tāds, ka

programmā vienmēr jābūt kādam pirmatskaņojumam, un šoreiz būs Armanda Skuķa klavieru kvartets "Izolētais". Man šķiet, tam ir romantisku sajūtu bāze, kas brīžiem modernizēta ar kādām galējām emocijām un tikpat pēkšņi – arī kaut ko ļoti skaistu un romantisku.

Interesanti, kas tur galu galā kopā izveidosies, jo pagaidām grūti pateikt – spēlējam atsevišķi katrs savu partiju.

Armand, kas ir tas, ko tu vēlētos, lai par šo skaņdarbu zina paši mūziķi un arī klausītāji?

Armands Skuķis: Šis ir viens no tā tipa skaņdarbiem, kas balstās uz autora pašpieredzi. Jā, šo skaņdarbu rakstīju tieši šajā pandēmijas vilnī, kurā man pašam bija jāizsēž pašizolācija.

Un tad es pie sevis secināju, ka vispār jau bija trīs izolācijas:

pirmā bija tā, kurā mēs visi devāmies martā, kas vairāk bija pašu izvēlēta komforta meklēšana. Otrā bija tā, kurā man bija noteikta strikta izolācija, jo es varētu būt potenciāli bīstams sabiedrībai – pārnēsāt koronavīrusu: tā vairāk bija sajūta, ka esmu ieslodzīts savā dzīvesvietā bez kāda ļaunuma nodarīšanas vai diagnozes.

Un trešā reize bija tā, kad es pats izslimoju šo vīrusu – tad tas uzreiz bija pilnīgi citādāk: atskārtu, ka striktie noteikumi varbūt ir tā vērti, jo sajutu, kas tas patiešām ir.

Tā nu uz vienu notikumu paskatījos no trim dažādiem skatupunktiem. Bet runājot par otro kārtas numuru... Darbs rakstīts 2020. gada noslēgumā, tas ir mans otrais klavieru kvartets, divas spilgtākās izolācijas otrajā pandēmijas vilnī – tas viss ļoti sasaucas ar skaitli "divi". Nedaudz par visu šo paironizēju.

Pilnu sarunas tekstu lasiet lsm.lv!

***

Klavieru kvartets RIX dibināts 1993.gadā, kad altiste Ilze Kļava, čellists Reinis Birznieks un vijolnieks Sandis Šteinbergs satikās pianista un profesora Jāņa Maļecka kameransambļa klasē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Radošās sadarbības veiksmes un savstarpējās sapratnes vieglums visiem četriem kaldināja pārliecību, ka savi mūziķa talanti jāapvieno un jākļūst par pastāvīgu kameransambļa vienību.

Kvartets uzstājies Latvijā, Somijā, Norvēģijā un Čehijā, gūstot atzinību un ievērību. 2004.gadā kameransamblis saņēmis Latvijas augstāko apbalvojumu mūzikā – "Lielo mūzikas balvu" - kā apliecinājumu savai muzikāli inteliģentajai un izcilajai spēles mākslai.

2006. gadā RIX devās koncertturnejā uz ASV, bet 2015.gadā prezentēja Pētera Vaska mūziku prestižajā Phillips Collection koncertsērijā Vašingtonā.

Kvarteta mūziķi atsevišķi strādā pamatdarbā pazīstamos Eiropas orķestros, taču vismaz pāris reižu gadā satiekas Rīgā, lai iestudētu, atskaņotu un ierakstītu koncertprogrammas. Ansambļa repertuārā ir speciāli viņiem veltīti skaņdarbi un arī pasaules klasiskās mūzikas kvarteti, trio un sonātes.

Savas darbības laikā kvartets ieskaņojis trīs ierakstu albumus: Olivjē Mesiāna Qutuor pour la fin du Temps (1999), Pētera Vaska un Tālivalža Ķeniņa klavieru kvartetus (2003), kā arī albumu ar Riharda Štrausa, Johannesa Brāmsa un Kamila Sensānsa skaņdarbiem klavieru kvartetam (2008).