Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga rīkotā koncertcikla "Vasaras vakara kamermūzika" ietvaros 29. augustā plkst. 20.00 skanēs Arnolda Šēnberga Trīsreiz septiņi dzejoļi no Albēra Žiro poēmas "Mēness Pjero".

Klātienes sastapšanās ar 20. gadsimta austriešu skaņumākslas vizionāra Arnolda Šēnberga ikonisko melodrāmu "Mēness Pjero" ir allaž ļoti gaidīts un īpašs notikums ne tikai Latvijas koncertdzīvē vien.

Kopā ar Sinfonietta Rīga mūziķiem to izdzīvos pasaules slavas priekšvakarā esošais soprāns Katrīna Paula Felsberga. Rīgā uzaugušais talants meistarību spodrinājis arīdzan Berlīnē. Tieši šīs metropoles izsmalcināto klausītāju uzmanībai Jaunās Vīnes skolas aizsācējs 1912. gadā pirmoreiz nodevis savu meistardarbu. Tajā ieaustās beļģu dzejdara Albēra Žiro vārsmas ir pārpilnas aforismu un simbolu, laikmetu satricinošu vērojumu un komentāru, spēcīgi rezonējot arīdzan ar laiku un apstākļiem, kādos šobrīd dzīvojam mēs. Šo daudzšķautņaino simbolista vārdos un pusvārdos formulēto tēlainību Šēnbergs uztvēris līdz smalkākajām niansēm. Kā gan citādi lai skaidrojam partitūrā iemiesoto emocionālās amplitūdas grandiozo vērienu, kuras atklāsmē sava loma gan čukstiem un dziedrunai, gan brīnumkrāšņām tembrkrāsu spēlēm, gan galvu reibinošiem ritma paterniem un aizrautīgi izskaitļotiem skaņurindu veidoliem. 

Koncertā piedalās:

Katrīna Paula Felsberga /vokāls/
Vita Rozēna- Gaļicka /flauta/
Mārtiņš Circenis /klarnete/
Ivars Brīnums /vijole/
Dārta Trasune /čells/
Rihards Plešanovs /klavieres/
Diriģents Artūrs Oskars Mitrevics

Par visu plašāk stāsta Artūrs Oskars Mitrevics, Dārta Trasune un Rihards Plešanovs, atklājot, kāpēc Šēnberga "Mēness Pjero" reti tiek atskaņots Latvijā, kas katram no mūziķiem ir viņa Pjero, vai šis ir tik pašpietiekams opuss, ka tam koncertā citu līdzās negribas likt...
 

Daži cilvēki, kuri jau kādu laiciņu dzīvo Šēnberga mūzikas pasaulē, varbūt un vispār viņa filozofijas un noskaņu pasaulē, lai gatavotos vienam no vasaras vakara kamermūzikas notikumiem - Arnolda Šēnberga "Mēness Pjero" atskaņojumam. Vai es maldījos, teikdama, ka jūs dzīvojat tieši šajā pasaulē? Varbūt ne tikai tajos mēģinājumu laikos, bet varbūt kādreiz kādā nakts stundā kaut kas parādās kā vīzija?

ARTŪRS OSKARS MITREVICS: Jā, no savas puses runājot, es šajā pasaulē sāku dzīvot jau kopš vasaras sākuma, ja ne pat vēlā pavasara. Bet tagad, pēdējās nedēļās, kopš sākušies aktīvi mēģinājumi, jāsaka, "Mēness Pjero" neizkāpj no galvas nevienu brīdi. Ir smieklīgi pamosties dažkārt no rītiem vai iet arī gulēt ar melodrāmām galvā. (Smejas.)

Tu esi uzaicināta persona, tad tu saproti, ka, no vienas puses, viss ir kārtībā. Bet varbūt ne viss ir kārtībā?

ARTŪRS OSKARS MITRĒVICS: Viss kārtībā būs tad, kad būs izskanējis šis darbs ar nosaukumu "Trīsreiz septiņ dzejoļi" no Albēra Žiro poēmas.

Es nemaz īsti nebiju zinājusi, ka arī tā šis skaņdarbs tiek apzīmēts. Dārta, vai tajā, ka skanēs "Mēness Pjero" ir tava "vaina"?

DĀRTA TRASUNE: Nedaudz ir "mana vaina". No sākuma, kad bija jāiesniedz projekti, es uzrunāju flautisti Ditu Rozēnu-Gaļicku, jo vienkārši domāju, ka vajadzētu spēlēt kopā. Man gribējās tieši kameransamblī ar pūtējiem vairāk paspēlēt kopā, sākām mēs kopīgi meklēt dažādus variantus, meklējām, meklējām, un tieši Vita bija tā, kura kā vienu no variantiem ierosināja šo Šēnberga darbu. Tad mēs jau iesniedzām projektu, un tad jau attiecīgi meklējām.

Rihard, cik nojaušu, klavierēm šajā opusā ir milzīga un ļoti grūta loma. Vai tu jūties kā savā ziņā tāds pamats? 

RIHARDS PLEŠANOVS: Es negribētu tam piekrist. Tur jau ir daļas, kas ir bez klavierēm, un katram tur ir ļoti būtiska loma. Un starp citu, nav arī tā, ka mēs pavadam dziedātāju, jo dziedātājs arī ir kā instrumentālists. Man ļoti patika šī opusa apzīmējums, ka tas ir kabatas izmēra orķestris, kur ir divi pūtēji, divi stīdzinieki un klavieres. Tā kā neesmu absolūti galvenais, lai gan mans materiāls ar polifoniju varbūt visbiezākais, bet Artūrs ir tas, kas mums arī daudz ko iesaka un norāda, un tas ir brīnišķīgi, ja kāds ir cilvēks no malas, kas kontrolē visu formu. Un tad, protams, es arī no Artūra saņemu kaut kādu komentāru. Jā, tas ir uzdevums, bet katram ir ļoti būtiskas replikas, un tas ļoti smalks šis materiāls 

Bet laikam jau dziedāšana arī nav īstais vārds, ko lietot.

ARTŪRS OSKARS MITRĒCIVS: Jā, šī ir tā sauktā dziedruna, kas notēta ar konkrētiem nošu augstumiem, bet tā iecere vairāk ik runa, kas notēta ar konkrētiem augstumiem, bet uz šiem nošu augstumiem un izpildītājs nedrīkst kavēties, viņam visu laiku jāslīd no šiem augstumiem nost. Ir arī brīži, kur Šēnbergs ļoti skaidri norāda, ka, teiksim, šīs divas notis ir jādzied vai šīs vai zilbes ir jāčukst.

Vairāk - ierakstā.