30. maijā LU Lielajā aulā un 31. maijā Ventspils koncertzālē "Latvija" 19. sezonu noslēgs Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga. Mākslinieciskā vadītāja Normunda Šnē iecerētajā programmā iekļauta divu autoru mūzika. Vīnes klasiķi Jozefu Haidna pārstāvēs Remažora čellkoncerts un 95. simfonijā dominorā, bet no ungāru meistara Ģerģa Ligeti - jaunības gadu veltījums rumāņu folklorai darbā Concert Românesc un brieduma gadu avangarda ideju spārnotajais Čellkoncerts. Solists - franču čellists Žans Gijēns Keirass, kurš pie mūsu orķestra viesojies jau vairākkārt.

Sarunas sākumā par Ģerģa Ligeti koncertu runājot, Žans Gijēns pastāsta, ka 25 gadu vecumā viņam bijusi iespēja paša Meistara vadībā iestudēt šo mūziku un darbs bijis visupirms tehniskā līmenī - kā panākt īpašu skanējumu.

Jau līdz ar pašu koncerta iesākumu, kur jāspēlē vispirms pilnīgi bez skaņas un jāizdara tā, ka klausītājs nesaprot, vai mūzika jau ir sākusies, vai nav. Savukārt koncerta otrās jeb beigu daļas finālā notis pazūd no partitūras un to vietā stājas komponista rakstiski paskaidrojumi. 

Žans Gijēns satika Ģerģu Ligeti viņa Hamburgas namā, un viesošanās pie dzīvas leģendas bija liela privilēģija. Čellists piezīmē, ka dižo ungāru meistaru attiecībās ar pasauli draudzīgums varbūt gluži nav, tā teikt, prioritāte, taču atskaņojuma labad paveiktais to atsver. Ligeti koncerts nav viegls arī tādā ziņā, ka solista loma ir netipiska. Daļēji solists ir ansambļa sastāvdaļa, taču dažu sekunžu kadences vai arī, piemēram, epizode, kur čella solo spēlē iespējami augstu un orķestra kontrabasi spēlē izteikti zemu, ļauj čellistam tomēr drusku justies arī kā solistam, kaut arī kopumā tas ir anti-koncerts.

Salikums Ligeti-Haidns ir drīzāk paradoksāls. Protams, var meklēt vēsturiskās paralēles no Austroungārijas laikiem, bet interesants ir tieši muzikālais kontrasts: Haidna izteikti sakārtotā mūzika un Ligeti veiktais klasiska instrumentālā koncerta idejas uzspridzinājums. 

Runājam arī par diviem dažādiem Ligeti, kas iekļauti jaunajā koncertprogrammā: izteikti etniskais "Rumāņu koncerts" un modernisma paraugs Čellkoncerts. Jā, it kā divi pilnīgi dažādi komponisti, tomēr asprātīgumā, izdomā, temperamentā viens un tas pats. 
Žans Gijēns uzslavē "Sinfonietta Rīga" mūziķus, kas teicami sajūt vēsturiskā atskaņojuma nianses, bez kurām nav iespējams nospēlēt Haidnu tā, lai tas skanētu aizraujoši.

Haidna atskaņojums var būt arī neiedomājami garlaicīgs, bet tad tā ir nevis komponista, bet mūziķu atbildība, un ar "Sinfonietta Rīga" garlaicīgums ir neiespējams. 

Visubeidzot pieskaramies gaidāmajiem koncertiem ar Baha svītām Leipcigas Svētā Toma baznīcā, laika sadalījumam starp kamermuzicēšanu un spēli ar orķestriem, sensenajai sadarbībai ar Izabellu Faustu un jaunajam instrumentam, kuram ir Stradivāri deka un viss pārējais no Karlo Tononi - šis instruments bija drusku jāpieradina, iespējams, ka virtuozās pasāžas nebūs tik viegli spēlējamas kā iepriekšējam Džofredo Kapas būvētajam čellam, taču skaistā, intensīvā skaņa atsver to.