Čellists Džemins Hans no Dienvidkorejas: Uz skatuves man patīk riskēt

18. aprīlī pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pults pēc ilgāka pārtraukuma atgriežas lietuviešu diriģents Modests Pitrens. Viņa vadībā orķestris atskaņos lietuviešu skaņrades Ramintas Šerkšnītes opusu "De profundis" jeb "No dziļumiem" – pirmo komponistes darbu stīgu orķestrim, kas tapis 1998. gadā, augstskolu absolvējot. Dramatiskā, kontrastu pilnā mūzika atspoguļo jauna cilvēka pasaules redzējumu, padziļinātu dzīves un mākslas jēgu meklējot.

Savukārt kopā ar vien 18 gadus jauno dienvidkorejiešu talantu – čellistu DŽEMINU HANU – koncertā skanēs arī Vīnes klasiķa Jozefa Haidna gaišais Čellkoncerts Domažorā. Koncerta partitūra līdz pagājušā gadsimta 60. gadiem – aptuveni 200 gadus – uzskatīta par pazudušu, taču kopš tā atrasta, opuss kļuvis par vienu no iecienītākajiem žanra paraugiem un bieži skan lielākos un mazākos pasaules koncertnamos.

Šo koncertu "Klasika" piedāvās baudīt tiešraidē, bet jau šobrīd ar Džeminu Hanu tiekamies plašākā intervijā!

Ieva Zeidmane: Sveicinu jūs atkal šeit Latvijā, esat pie mums jau reiz viesojies, tas bija pagājušā gada rudenī festivālā "Čello Cēsis". Kāds ir jūsu iespaids par latviešu mūziķiem, esat sadarbojies ar diviem latviešu diriģentiem.

Džemins Hans: Jā, un katram ir sava personība, sava veida muzikalitāte, nevaru spriest, vai visiem latviešu mūziķiem ir kaut kas kopīgs. Ar Aināru Rubiķi esmu sadarbojies vienreiz, ar Andri Pogu – divreiz: Latvijā pērnruden atskaņoju Šostakoviča čellkoncertu. Abi diriģenti ir ļoti interesanti mūziķi, no viņiem esmu daudz mācījies. Tas bija ļoti iedvesmojoši, ar latviešiem sadarboties ir aizraujoši.

Ja reiz runājam par diriģentiem, jūsu tēva mīļākais diriģents esot Karajans, abi jūsu vecāki ir mūziķi, viņi spēlē flautu un jums mājās vienmēr ir skanējusi mūzika.

Jā, mans tēvs ir īstens Karajana fans, viņa ieraksti jau kopš manas dzimšanas vienmēr mums mājās ir skanējuši. Tēvam ir liela Karajana ierakstu un arī fotogrāfiju kolekcija.

Un kāda ir jūsu gaume attiecībā uz diriģentiem? Vai piekrītat sava tēva viedoklim?

Protams, man patīk Karajans. Bet tagad es droši vien mazliet pievilšu tēvu – man ļoti patīk Serdžiu Čelibidake. Pasaulē ir daudz lielisku diriģentu, latvietis Andris Nelsons ir apbrīnojams diriģents, augstu vērtēju arī Karlosu Klaiberu un Leonardu Bernsteinu. Bet Čelibidaki gribu minēt kā pirmo. Viņa diriģētā Bruknera simfonija ir pasakaina, iespaidīga. 

Bet jūs labprāt klausāties ierakstus, jums tam atliek laiks?

Jā, protams, man patīk, es daudz klausos mūziku.

Esat no Dienvidkorejas, bet šobrīd turpināt studijas Vācijā. Kāda jums ir tipiska diena? Cik daudz laika pavadāt spēlējot čellu?

Šobrīd dzīvoju Kronbergā, tā ir neliela pilsētiņa, aptuveni divdesmit minūšu attālumā no Frankfurtes, braucot ar vilcienu. Nekā daudz, ko darīt šajā pilsētiņā nav, varu vienīgi vingrināties, ēst un ar citiem studentiem spēlēt galda tenisu. Spēlēju es kādas četras, piecas stundas dienā, reizēm vairāk, reizēm mazāk. Man patīk lasīt grāmatas, parasti no rīta lasu, kafiju dzerdams. Vēlāk pusdienas, čella spēle, vakariņas un tad eju gulēt. Tas arī viss.  

Ēšanu pat divreiz pieminējāt, tad jau laikam vācu desiņas un breceļi jums labi garšo?

O, jā, vācu desiņas ir lieliskas! (smaida)

Esat ļoti jauns mūziķis, jums ir tikai 18 gadi. Lai šādā vecumā jau sasniegtu ievērojamus starptautiskus panākumus ir vajadzīgs spēcīgs raksturs. Kādas ir tās labās īpašības, kas jums piemīt?

Vēlme iedvesmot citus. Jau kādā intervijā teicu, ka gribu būt mūziķis, kas iedvesmo jaunākus cilvēkus.

Un jūs zināt, KĀ var iedvesmot jauniešus?

Pati mūzika iedvesmo, ja tā nākusi no sirds. Patiesa, sirsnīga mūzika iedvesmo ne tikai jauniešus, bet jebkuru cilvēku. Mūzika ir valoda bez vārdiem un tā tiešām spēj iedvesmot.

Nekādi vizuālie efekti arī nav vajadzīgi?

Noteikti nav. Es par to nekad nedomāju.

Pagājušā gada rudenī Cēsīs spēlējāt Šostakoviča čellkoncertu un atzināt, ka tas jums ir viens no mīļākajiem darbiem. Šoreiz atskaņosiet Haidnu – kā  jūtaties, spēlējot īstu Vīnes klasiku?

Ir ļoti interesanti spēlēt daudzveidīgu repertuāru. Haidns un Šostakovičs, protams, ir pilnīgi atšķirīgi, viņu mūzika ir atšķirīga, viņi dzīvojuši dažādos laikos. Man patīk spēlēt gan vienu, gan otru. Kad spēlēju Haidnu, cenšos domāt par to prieku, kas mūzikā ietverts, atrast tur ierakstīto humoru. Haidna koncerts tiešām ir prieka pilns. Man patīk atskaņot tādu repertuāru.

Vai ir viegli spēlēt labi pazīstamus darbus? Arī Haidna koncerts taču ir visai populārs.

Nav viegli, patiesībā visai grūti. Jo Haidna koncertu spēlē visi čellisti, katrs zina šo darbu, zina, kā tas atskaņojams. Čellisti parasti to sāk spēlēt 9 – 10 gadu vecumā, daudziem tas ir pirmais spēlētais čellkoncerts. Arī man pašam bija līdzīgi, man tas bija pirmais koncerts, ko atskaņoju astoņu gadu vecumā. Bet, gadiem ejot, spēlēt kļūst aizvien grūtāk. Tu iegūsti citu perspektīvu un klausies dažādas interpretācijas. Manuprāt, šis nav vienkārši spēlējams darbs, jo jāspēlē ar prieku un smaidu, pat tad, ja itin nemaz nav viegli.

Šķiet, ka jūs pats esat visai priecīgs cilvēks!

Jā, es daudz smaidu un cenšos izbaudīt dzīvi. (smaida)

Kā baudāt dzīvi? Ja neskaita mūziku, vācu desiņas un galda tenisu, kas vēl jūs iepriecina? Sports?

Jā, man tiešām patīk futbols, labprāt to skatos un arī pats spēlēju. Patīk pavadīt laiku ar draugiem un arī skatīties filmas.

Vai bērnībā jums ļāva spēlēt futbolu, nebija jāsargā rokas?

Labāk jau futbols, nevis basketbols. Vecāki mani ļoti atbalstīja. Patiesībā bērnībā es arī slēpoju, jo manam tēvam ļoti patīk slēpot.

Kā sākāt spēlēt čellu? Jūsu mājās jau vienmēr flautas skanēja!

Laikam jau tieši tādēļ! Es vēlējos kaut ko citu. Patiesībā bērnībā es spēlēju vijoli, mācījos arī klavieres spēlēt. Jo mamma vēlējās, lai apgūstu mūziku, lai spēlēju kādu instrumentu hobija pēc. Viņas draugi, protams, bija mūziķi, pie viņiem mācījos spēlēt vijoli un klavieres, bet man nepatika. Un tad kādu dienu izmēģināju čella spēli, vienkārši vilku lociņu pāri stīgām un tūdaļ iemīlēju šo instrumentu! Un teicu mammai, ka gribu spēlēt čellu. Tā viss sākās.

Jau 14, 15 gadu vecumā guvāt nozīmīgas uzvaras konkursos, bijāt jaunākais uzvarētājs Džordžes Enesku konkursa vēsturē. Ko domājat par piedalīšanos konkursos?

Konkursi ir svarīgi kā atspēriena punkts mūziķa karjeras sākumā. Tad Tevi pamana un rodas jaunas iespējas. Bet man vissvarīgākais ir, ka gatavojoties konkursam, ļoti daudz iemācos. Cenšos strādāt ļoti metodiski un intensīvi, arī izbaudot repertuāru, pie kā strādāju, tāpēc jūtams pamatīgs progress. Ja kādā konkursā izdodas uzvarēt, tad tikai sākas pati nozīmīgākā daļa. Jo mēs jau nestartējam konkursos konkursu dēļ, mēs piedalāmies, lai iegūtu to, kas seko PĒC konkursa. Un seko iespējas koncertēt, sadarboties ar lieliskiem māksliniekiem. Konkurss jauna mūziķa karjerā atver durvis, pēc tam ir ļoti svarīgi koncentrēties uz to, ko vēlies spēlēt. Nekad jau nevar zināt, bet pagaidām man nav plānu startēt vēl kādā konkursā.

Man ļoti patīk, ka būšana uz skatuves pilnībā atšķiras no vingrināšanās procesa. Jo uz skatuves tev ir viena iespēja, tu nevari neko atkārtot un izmainīt, nevari sākt vēlreiz no sākuma. Tāpēc es cenšos izbaudīt katru brīdi, kad esmu uz skatuves. Un uz skatuves man patīk riskēt, kaut ko spontāni pamainīt, izmēģināt kaut ko jaunu. Dažreiz – nesanāk, bet, kad izdodas – sajūta ir brīnišķīga.

Jums ir arī pieredze, strādājot ierakstu studijā? Tas ir process, kurā varat atkārtot un sākt vēlreiz no sākuma.

Jā, dažus ierakstus esmu veicis 2022. gada decembrī Berlīnē. Ierakstu kompānijai Deutche Grammophon ieskaņoju dažus skaņdarbus. Protams, studija ir kas pilnīgi cits nekā skatuve, studijā vari atļauties lielākus riskus, vari izmēģināt visu, ko vēlies. Ja nesanāk, sāc no sākuma. Man patika šī pieredze, biju priecīgs.  

Šobrīd vairāk koncentrējaties lielajiem darbiem, ko spēlējat ar orķestri vai jums patīk arī kamermūzika?

Man patīk arī kamermūzika. Bet, protams, izbaudu arī muzicēšanu ar lielu simfonisko orķestri, tāpat arī kopspēli ar pianistu. Man laikam patīk itin visas čella spēles iespējas.

Patīk arī improvizēt?

Jā, kāpēc ne! Man patīk arī džezs, taču tā ir pilnīgi cita pasaule, vienreiz mēģināju improvizēt džeza stilā, bet nekas labs nesanāca. Atstāsim to saksofoniem un trompetēm.

Esat vēl ļoti jauns mūziķis, tas nozīmē, ka diendienā apgūstat daudz jauna, iepriekš vēl nespēlēta repertuāra. Vai jums ir laba atmiņa?

Jā, protams! Jums taisnība, ir ļoti daudz jāmīcās, ir vēl tik daudz mūzikas, ko nekad agrāk neesmu spēlējis. Katrs gads, katrs mēnesis, katra nedēļa nāk ar jauniem izaicinājumiem un arī ar jaunām iespējām. Bet ir arī krietns daudzums repertuāra, ko esmu jau apguvis. Arī pret laikmetīgo mūziku man nav iebildumu, esmu spēlējis Isangena koncertu un nesen atskaņoju Džona Viljamsa solo skaņdarbus. Man ļoti, ļoti patīk spēlēt laikmetīgo mūziku.