"Willa Teātris" sadarbībā ar komponistu Kasparu Rolšteinu un kinorežisoru Jāni Putniņu no 2. oktobra uzsāk brīvdomātāju mūzikas jauno sezonu. Tās nosaukums – Tabula rasa vs. Kodachrome. Ar abiem kungiem tad arī tiekamies "Klasikas" studijā.

Pasākumu sērijas centrā būs mūziķu un 8 mm kinolenšu mijiedarbība. Iedvesmojoties no arhīvos atrastiem kinoamatieru materiāliem, kuri koncerta laikā ar analogo tehniku tiks projicēti uz kinoekrāna, labākie Latvijas eksperimentālās mūzikas un kino scēnas mākslinieki ļausies spontānai ideju plūsmai.

Pasākumu sērija Tabula rasa vs. Kodachrome būs brīnišķīga iespēja būt klātesošam radīšanas procesā; pēc koncertiem notiks arī sarunas ar to dalībniekiem. Pasākumu atmosfēra – neformāla.

Anna Marta Burve: Tabula rasa tulkojumā no latīņu valodas nozīmē – balta lapa. Tas ir kaut kas pilnīgi, pilnīgi jauns. Kā jūs šīs sezonas ietvaros redzat šo Tabula rasa iepretim Kodachrome, kas būs tas nostalģiskais?

Kaspars Rolšteins: Projektam Tabula rasa šī ir jau otrā sezona – pirmā risinājās pavasarī. Tur formula bija diezgan vienkārša: mūziķis atnāk un improvizē no nulles. Līdz ar to publika var pieredzēt skaņdarba tapšanu klātesot, tāpēc arī bija tas nosaukums. Bet jautājums – vai sākums ir balta lapa, vai tomēr beigas ir balta lapa... Un tad kaut kad vasarā ar Jāni dzērām kafiju un bija sajūta, ka Tabula rasa ir sevi pieteikusi, bet jādomā, kā attīstīties tālāk – citā mērogā vai citā perspektīvā, un ienāca prātā vienam avangardam pievienot vēl citu avangardu.

Jānis Putniņš: Nezinu, vai to var nosaukt par avangardu, drīzāk par kaut ko nekontrolētu, improvizatorisku, kas kaut kādā veidā ļoti labi "sakožas" kopā ar pašu Tabula rasa uzstādījumu. Proti, tie būs atrastie materiāli, kas tiks izrādīti.

Arhīvos atrastie?

Jānis Putniņš: Ne gluži. Tas ir garš stāsts. Kodachrome ir firmas Kodak izveidots filmu materiāls – pirmā krāsainā filmiņa, kas bija domāta plašākai lietošanai. To īsti neizmantoja profesionāļi, toties ļoti daudz izmantoja amatieri, filmējot un veidojot tā saucamās mājas filmas. Kodachrome diemžēl vairs nav pieejams, tā filmiņas vairs nav iespējams attīstīt – process ir ļoti sarežģīts un mājās īsti nav īstenojams. Tā ka kodahroms būtībā ir vārds, kas sevī ietver nostalģisku aizgājušā laika brīnuma vērtību, un man liekas, ka tā ir ļoti interesanta kombinācija. Tieši tādā veidā, kā tas tiks pasniegts, Tabula rasa – tie ir atrastie materiāli, kuri būtībā palikuši bez vecākiem.

Kaspars Rolšteins: Tur ir interesants arī tāds skatījums: šie filmu materiāli, un pārsvarā tie ir sešdesmitie, septiņdesmitie gadi, sakrīt ar laiku, kad attīstījās elektroniskie mūzikas instrumenti, no milzīgiem skapjiem pārtopot par nedaudz mazākiem skapjiem vai čemodāniņiem. Tādā ziņā var teikt, ka gan kodahroms, gan instrumenti, ko cilvēki mūsdienās spēlē, nodarbojoties ar improvizācijas mūziku, ir ļoti tuvu stāvoši laikā. Kā brāļi vai māsas.

Vairāk – ierakstā.