Bagāts ar skaistām tradīcijām. Senās mūzikas festivāla norises ieskicē Arturs Maskats

"Kad Vivaldi aizgāja no šīs saules, kādus divsimt gadus "Gadalaikus" neklausījās neviens. Un tad, kad visa pasaule atklāja šo brīnišķīgo koncertu ciklu, tas kļuva par vienu no klasiskās mūzikas megahitiem. Bet kas gan vienmēr bijis grūti – aizvien ar kaut ko pārsteigt klausītājus, tāpēc festivāla noslēguma koncertā Rundāles pilī "Gadalaiku" atskaņojumā arvien cenšamies mainīt solistus," ieskicējot Senās mūzikas festivāla tradīcijas un atklājot šīsvasaras programmas akcentus, atzīmē komponists, "Latvijas Koncertu" mākslinieciskais padomnieks programmu izveidē Arturs Maskats. 

Liene Jakovļeva: Vasara ir festivālu laiks, un, ja vien nav nepārvaramu šķēršļu, gadu gadiem – arī Senās mūzikas festivāla laiks. Latvijas Radio fonotēkā pirmais ieraksts no festivāla datēts ar 1994. gadu, un pēc skaita tas bijis otrais. Vai pirmais festivāls notika 1993. gadā?

Arturs Maskats: Tā ir, ka festivālam drīz būs jau trīsdesmit. Tas tiešām ir bagāts ar nopietnām un ļoti skaistām tradīcijām, un

man vienmēr prieks piedalīties tā programmu izveidē tieši tāpēc, ka mums Latvijā ir izcili senās mūzikas mākslinieki, kurus varam iesaistīt gan šajā festivālā, gan vispār šajā mūzikas estētikā. Vienmēr cenšamies uzaicināt arī kādus viesus.

Un vienmēr ir arī publika, kas – ja vien festivāls notiek, savos kalendāros jau ļoti laicīgi ieplāno šos datumus un vienmēr, vienmēr ir klāt, kaut vai divdesmit piekto reizi klausoties Vivaldi "Gadalaikus".

Tas jau nekas! (smejas). Kad Vivaldi aizgāja no šīs saules, kādus divsimt gadus tos neklausījās neviens. Un tad, kad visa pasaule atklāja šo brīnišķīgo koncertu ciklu, tas kļuva par vienu no klasiskās mūzikas megahitiem. Bet kas gan vienmēr bijis grūti – aizvien ar kaut ko pārsteigt klausītājus, tāpēc cenšamies mainīt solistus šajā festivāla noslēdzošajā koncertā Rundāles pilī. Tas vienmēr ir īpašs izaicinājumus un uzdevums. Domāju, ka Vivaldi "Gadalaiki" tur ārkārtīgi veiksmīgi iederas. Esmu dzirdējis arī domu, ka vajadzētu pamēģināt vēl kaut ko citu, bet kaut kā tas vasaras vakars, noskaņa un brīnišķīgā pils ar ziedošajām rozēm un visu, kas tur ir… Šķiet, ka mūzika un arhitektūra šeit papildina viena otru, kopā radot neaprakstāmu sajūtu.

Tātad pārbaudītas tradīcijas un vienmēr arī kādi jaunumi. Jau labu laiku Senās mūzikas festivālā mums jāsper solis no Rīgas uz Rundāli. Festivāls sākas Rīgā, un šoreiz tas iesāksies ar ļoti īpašu koncertu.

Priecājos par šo iespēju, ka 6. jūlijā pie mums atbrauks viesi – Lielajā ģildē uzstāsies Zviedrijas kamerorķestris "O/Modernt", kura vadītājs un solists ir mums jau labi zināmais vijolnieks Hugo Tičati.

Arī tev pašam viņš ir labi zināms mūziķis!

Jā, Hugo ir labs mans draugs, un tiešām pieliku savus pūliņus, lai mūsu festivāls iesāktos ar šo koncertu – lai viņi varētu atbraukt. Ar viņiem kopā būs dziedātāja Lusiana Mančīni, kura ir ļoti pazīstama baroka un senās mūzikas interprete – baroka programmas viņa dziedājusi pat Zalcburgas festivālā, un tas jau vien parāda izcilo kvalitāti, kāda varētu būt šajā koncertā.

Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.