Auznieka un Dzudzilo kameropera "Tagadne. (Time Present)" runās mīlestības valodā

Šobrīd "Hanzas peronā" virmo enerģija un notiek pēdējie sagatavošanās darbi, lai 14. un 15. augustā pie skatītājiem nonāktu laikmetīgās kameroperas "Tagadne (Time Present)" pirmizrāde. 

Kameroperu radījuši vizuālie mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo kopā ar komponistu Kristu Auznieku. Iestudējums atklājas četrās ainās, mērojot ceļu no klusuma līdz operas dzimšanai.

Laikmetīgā kameropera radusies Krista Auznieka Lielo mūzikas balvu ieguvušās kompozīcijas "Uguns un Roze" ietekmē,  iedvesmojoties no Tomasa Stērnsa Eliota dzejas darba "Četri kvarteti". Kompozīcija "Uguns un Roze" ir daļa no operas "Tagadne (Time Present)", taču jaunā iestudējuma kulminācija ir Auznieka jaundarbs "Ir viens", kuru pirmatskaņos kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" diriģenta Normunda Šnē vadībā kopā ar solistu, kontrtenoru Jāni Šipkēvicu.

Latvijas Radio 3 "Klasika" mēģinājumu starplaikā tiekas ar visiem trim kameroperas radītājiem – vizuālajiem māksliniekiem Kristu un Reini Dzudzilo, komponistu Kristu Auznieku un arī solistu Jāni Šipkēvicu, kurš pievienojas sarunas noslēgumā. Bet sarunas sākumā mākslinieki atklāj, kāpēc tik svarīgs ir operas pilnais nosaukums, arī angliskais Time Present, kas burtiski tulkojot nozīmē - laika dāvana.

Reinis Dzudzilo: Mēs ilgi domājām, kā nosaukt šo operu – vai tikai par "Tagadni", vai [to papildināt ar] "Time Present", kas kaut kādā ziņā ir pat skaistāk. Latviešu valoda ir ļoti skaista, un mēs zinām, cik daudz ir latviešu valodā runājošo un arī to, ka ir labi to turpināt kopt, bet tas "Time Present", Eliota pirmā kvarteta divi pirmie vārdi, šķita tā vērti, lai ieliktu tos darba nosaukumā – tieši tā "prezenta" klātbūtnes dēļ. Tā ir dāvana mums katram.

Signe Lagzdiņa: Bet ko jums nozīmē tagadne?

Reinis Dzudzilo: Tieši vakar pieskārāmies šai tēmai – ka mēs trīs jau ilgi sarunājāmies tagadnē un vienmēr esam to darījuši, bet vakar sapratām to, ka mēs nekad neesam piedalījušies kopīgā intervijā. Tā ka šī mums visiem trim ir pirmā tagadne – pirmā intervija tagadnē.

Tagadne ir dzīvība. Kad iestājas nāve, tagadne pazūd.

Protams, tagadne vienmēr ietiecas nākotnē un daudzreiz kļūst par pagātni – gandrīz vienmēr. Līdz ar to tā it kā turpina eksistēt jau citādākā veidā. Arī Eliota gadījumā, kurš mums ir ļoti klātesošs.

Krists Auznieks: Vai arī tagadne – kā Eliota gadījumā – ir kaut kas, kas ir neizbēgams.

Pagātne ir jau pagājusi, un vienīgā forma, kādā tā eksistē, ir tagadne.

Vienīgā mūsu pieeja realitātei ir tagadnē, tātad atmiņas, tradīcija, interpretācija, vēstures interpretācija – tās visas eksistē tikai un vienīgi tagadnē. Līdzīgi kā mūsu sapņi, mūsu vēlmes, mūsu nākotnes projekcijas – arī tās visas eksistē tikai un vienīgi tagadnē. Tātad

tagadne ir viss, kas ir, un vienīgais, kas ir.

Atceros, Krist, vienu mūsu sarunu, kurā tu teici, ka mūzika un skaņas principā ir tagadne, ka mūzika nekad nav nākotne vai pagātne.

Krists Auznieks: Jā, arī Eliota dzejolī ir tāda rinda.

Krista Dzudzilo: Bet es atceros vienu sarunu ar Kristu pirms kāda laika, kurā viņš atzina, ka dzīvojot tikai nākotnē, jo komponisti dzīvojot tikai nākotnē. Bet "Tagadne. Times Present" ir arī vizuālā māksla. Un

tas, ko Krists tikko teica – nav nekā, kas būtu citā laikā. Vai arī – visi laiki ir vienlaicīgi visos laikos...

Reinis Dzudzilo: ... un top par mūžību. Kā teica komponists Krists Auznieks, kad devāmies uz "Uguni un Rozi" – programmiņā bija rakstīts, ka šis darbs uzbūvē skanisku telpu, kurā meklēt mūžību. "Tagadnē" mēs šo mūžību turpinām meklēt un gribētu cerēt, ka mēs to ik pa laikam arī atrodam. (..)

Krista Dzudzilo: Un visu rezumējot – "Tagadne. Times Present" ir mūsu kopējs darbs, kurš sakņots triju cilvēku sarunā un pēc tam triju cilvēku mākslas valodas sarunā.

Vairāk un plašāk - ierakstā.