Līdz pat 8. oktobrim Vidzemes tirgū risināsies 14. Starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit, piedāvājot divas izstādes ("Attāluma draudzības" un "Mākslinieks ir klātesošs"), kā arī publisko programmu "Vistālākās draudzības ir tepat". "Neatliekamajā sarunā" ar Ievas Zeidmanes starpniecību ielūkojamies festivāla preses konferencē.

Visupirms vārds festivāla dibinātājai un radošajai direktorei Solvitai Kresei: "Festivāla aizsākumi meklējami 2009. gadā, kad Latvija piedzīvoja ekonomisko krīzi.

Kultūras nozares budžets bija pamatīgi samazināts un Rīgas centrālajās ielās bija daudz tukšu veikalu telpu. Mums radās spontāna reakcija - ievākties tukšajos veikalos un aizpildīt telpas ar radošo enerģiju, ar izstādēm, grāmatu veikaliem, zupas virtuvēm, ko vada mākslinieki un dzejnieki. Tas nebija domāts kā festivāls, tikai kā reakcija, lai aizpildītu krīzes radīto tukšumu.

Bet kaut kā gan māksliniekiem, gan publikai patika, un visi gribēja, lai rīkojam ko līdzīgu atkal. Teicām - nu, labi, rīkosim vēlreiz. Tad vēlreiz un vēl, un tā jau kļuva par tradīciju, līdz sapratām, ka viss kļuvis jau par festivālu. Daudzkārt jautājām paši sev: vai vajadzīgs festivāls ar nosaukumu Survival Kit jeb "izdzīvošanas komplekts".

Bet kaut kā dzīve un notikumi šeit vai pasaulē vienmēr kādus iemeslus, kas lika domāt: kā izdzīvot, kā dzīvot, kādi ir iespējamie nākotnes scenāriji, kā varam pieskaņoties mainīgajai pasaulei? Un te nu mēs esam - šis ir jau 14. festivāls.

Tā kā savulaik sākām ar tukšajiem veikaliem, katru reizi meklējām kādu tukšu ēku. Tāpēc sekojam pilsētas attīstībai un cenšamies saprast, kas jauns, un kāpēc tās konkrētās telpas šajā brīdī ir tukšas. Cenšamies raudzīties no kultūrpolitikas viedokļa un piedāvāt vai paredzēt kādas jaunas funkcijas tukšajām ēkām. Cenšamies rosināt kultūras aktivitātes tukšajās ēkās.

Un to jau vairākkārt esam pieredzējuši, ka pēc festivāla Survival Kit ienākšanas dažus gadus vēlāk ēkas tiešām pārtop par kultūrvietām. Šis Vidzemes tirgus paviljons pieder Rīgas pilsētai. Tirgus ir gluži vai izmiris, ir tikai daži pārdevēji, kas aizvien pārdod kādus augļus vai dārzeņus. Taču šis vairs nav tas dzīvais tirgus, kāds tas bija gadsimta garumā.

Pilsēta plāno šo vietu pārvērst par kultūras punktu, joprojām saglabājot arī tirgus funkciju. Man šķita, ka tirgus ļoti labi sader ar izstādes tēmu un piedāvā tādu metaforisku perspektīvu attāluma draudzībām starp Austrumeiropu un Āfriku. Ejot uz tirgu un pērkot banānus, apelsīnus vai citus eksotiskos augļus, visticamāk, daudzi pat neaizdomājas par cilvēkiem, kuri tos audzē un sūta mums - par tiem, kuri dzīvo Āfrikā vai kādā citā tālā zemē. Tāpēc mēs skatāmies uz mākslas darbiem šeit no attāluma draudzību viedokļa. Tirgus arī ir tā vieta daudzveidībai, te tiekas dažādas sabiedrības daļas. Arī mūsu programma ir veltīta arī vietējām kopienām, piemēram afrolatviešu kopienai, ukraiņiem, baltkrieviem, krieviem - viņi visi ir klātesoši arī tirgū, jo cilvēki te nāk, lai pirktu dažādus labumus. Un īpaši pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, kad redzam izteiktu sabiedrības polarizāciju, ir svarīgi sanākt kopā un apjaust šīs ilgtermiņa draudzības.

Vēl viens svarīgs notikums ir otra izstāde ar nosaukumu "Mākslinieks ir klātesošs" - arī to labi redzu tirgus vidē, jo šeit vienmēr var redzēt gadalaiku maiņu - ziemā vairāk redzam konservējumus, rudens ir ražas laiks. Izstāde ir kā ražas ievākšana mūsu ilgtermiņa izglītības projektā, kas ir Latvijas laikmetīgās mākslas centra nozīmīga aktivitāšu daļa.

Mākslinieki daudzus mēnešus pavadīja skolās, strādājot ar bērniem un nu ievākta tā raža, tie darbi, ko redzam izstādē. Visas aktivitātes, kas ietvertas festivālā, kļūst par metaforiskiem tirgus elementiem."

Festivāla ietvaros skatāmo izstādi "Attāluma draudzības" ir veidojušas kuratores Alīsija Noka un Inga Lāce - viņas abas ir arī kuratores 14. Kauņas biennālei, kas šogad risinās vienā no nozīmīgākajiem Lietuvas starpkaru arhitektūras šedevriem - bijušajā Kauņas pasta ēkā un tās betona noliktavā. Stāsta kuratore Alīsija Noka: "Mūsu sarunas un darbu piepilda draudzība un pārsteidzoši apciemojumi, jo

mēs esam ļoti dinamiski, daudz ceļojam, veicam pētījumus dažādās pasaules malās. Tāpēc draudzība jau bija pamatā visam, ko darām, tā ir mūsu ikdiena.

Šodien esmu šeit, pateicoties manai draudzībai ar Ingu Lāci. Arī ceļojums no Kauņas uz Rīgu man šķiet ļoti dabisks, jo lidojot uz Lietuvu vienmēr lidoju no Rīgas. Esmu daudz sekojusi tam, ko dara Inga, īpaši festivālā Survival Kit šajā gada laikā. Tāpēc draudzība šajā izstādē man šķiet pašsaprotams jēdziens. Dažādu valstu kultūra mani vienmēr ir interesējusi, 2015. gadā kļuvu par kuratori Pompidū centrā, esmu strādājusi gan muzeja projektos, gan centra kolekcijas paplašināšanā Āfrikas un Centrāleiropas reģionos. Arī šajā izstādē parādu, ko man nozīmē Francija, ko man nozīmē draugi. Ļoti svarīgi piešķirt izstādei šo transnacionālo dimensiju. Mēs sākām Kauņā, turpinājām Rīgā, bet jau nākamnedēļ turpināsim Ļubļanā, šis ir tāds panaustrumu, panafrikāņu projekts, kam ceļu rāda draudzība, ļaujot mums tuvināt Baltijas un Balkānu tautas, kā arī savienot frankofono un anglofono Āfriku.

Mēs nevis domājam, ka Austrumeiropa ir vienā pusē, Āfrika - otrā, bet arī domājam par iekšējām norisēm. Ne vienmēr var tik viegli aizceļot no Baltijas uz Ļubļanu, no Baltijas uz Čehiju vai reizēm pat no vienas Baltijas valsts uz otru. Nav vilcienu satiksmes, ir gan tie ērtie autobusi, kas reizēm nemaz nav tik ērti un reizēm ceļš ir ļoti ilgs.

Mums šis transnacionālais aspekts ir ļoti komplekss, gribam to parādīt skatītājiem, ar lielu lepnumu rādām, kā varam būt kopā šo atšķirīgo reģionu ietvaros. Un šis tirgus ir kā pārmaiņu simbols, tāpat kā pasta ēka Kauņā arī ir pārmaiņu simbols. Savukārt Ļubļanā darbojamies bijušajā cukura rūpnīcā, tas liek mums domāt par infrastruktūru.

Vēlamies radīt polifoniju, parādīt draudzības kompleksumu, daudzveidību, šos dažādos aspektus. Jo dažreiz runājām vienā valodā, citreiz katrs savā, reizēm ir konfrontācija, skaļas runas, jo tā ir daļa no mūsu idejas - mums ir jārunā kopā, kaut dažreiz, ja nākam no dažādām valstīm, mums ir atšķirīga vēsture un uzskati, mēs nevaram saprast cits citu.

Taču tā visa ir procesa neatņemama sastāvdaļa."

Turpina otra kuratore Inga Lāce: "Man pašai sākuma punkts šai tēmai, ko risinām izstādē "Attāluma draudzības", šīm attiecībām starp Austrumeiropu un Āfriku, bija pētot mākslas muzeja "Rīgas birža" arhīvus. Atklāju, ka mums ir bijušas oficiālas izstādes: ekspozīcija no Angolas, Kongo, daudzreiz no Indijas. Es skatījos šo atsevišķo mākslinieku darbus un pētīju viņu biogrāfijas, kas rāda ceļus no Ņujorkas atpakaļ uz Indiju, vai no Indijas uz kādām citām pasaules valstīm. Es domāju, ko mums nozīmē tas, ka šo mākslinieku darbi aplūkojami šeit? Ko cilvēki ir redzējuši, par ko vēstījuši medijos? Sāku pētīt to vēsturi, kas šeit nav izstāžu vēsture, jo tas ir padomju savienības kultūras mantojums, uz to mēs vispār neskatīsimies, lai gan tā ir atstājusi savus nospiedumus.

Uz Rīgu studēt civilās aviācijas institūtā ir braukuši studenti no daudzām Āfrikas valstīm, no Kubas un daudzām draudzīgajām sociālisma valstīm. Šis ir nozīmīgs sākuma punkts, un māksliniece Inga Erdmane ir runājusi ar daudziem cilvēkiem, kas līdz ar deviņdesmitajiem gadiem, pēc Padomju Savienības sabrukšanas, sākoties pārmaiņām, ir aizbraukuši prom no Latvijas, no Rīgas.

Man visi šie personīgie stāsti pavēruši citu skatījumu uz to, kas Latvijas bija vai kas varētu potenciāli būt. Mēs, protams, zinām, ka konkrētā ideoloģiskajā rāmī, kā Padomju savienībā ar tās tautu draudzības jēdzienu, šāds pārmaiņas notiek. Mēs zinām, ka šis rāmis ir bijis visam fonā, bet skatāmies uz konkrētiem cilvēkiem, viņu likteņiem, viņu attiecībām. Ir vēsture un tad ir arī tagadne un šī afro-latviešu komūna šeit Latvijā. Ir svarīgi tai pievērsties, tāpēc esam sadarbojušies ar mākslinieku Žulijenu Nuhumu Kulibali, kurš stāsta stāstu pats par sevi un savu ģimeni un citiem cilvēkiem, kas ir auguši 80. un 90. gados un centušies rast savu identitāti Latvijā, šīs zemes pārmaiņu laikos.

Kad domāju par šiem lielajiem saukļiem, kā "Tautu draudzība", ir kādas sabiedrības grupas, kas no tās tiek izslēgtas. Mākslinieka Jānusa Sammas paklājs atklāj mīlestības vēstules starp igauņu dzejnieku, kas dzīvo Latvijā un citu igauņu mākslinieku. Patiesībā jau ir kas daudz vairāk, nekā mums dod valstis un ideoloģija.

Mums jāskatās uz šo pagātni un jāveido daudzslāņaināki stāsti, ko atstāt nākotnei, lai visas šīs balsis varētu eksistēt šajā polifonijā."

Savukārt izstādē "Mākslinieks ir klātesošs" apskatāmi seši mākslas darbi, kas ar dažādu laikmetīgās mākslas mediju starpniecību atklāj tēmas, aktuālas jauniešiem Latvijas reģionos. Izstādes līdzautori ir skolēni no Rīgas, Liepājas, Jelgavas, Antūžiem, Strenčiem un Aglonas. Skolēni izstādē darbojas arī kā mākslas mediatori un stāsta apmeklētājiem par kopīgi paveikto. Stāsta izstādes Mākslinieks ir klātesošs kuratore un projekta vadītāja Māra Žeikare: "Izglītības programmas vienmēr bijusi nozīmīga daļa ikkatrā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādē.

Šis bija ļoti nozīmīgs projekts, lai padziļinātu saikni starp māksliniekiem un mūsu auditoriju - jaunajiem cilvēkiem. Ideja bija liela un ambicioza, jo izvēlējāmies sešas skolas dažādos Latvijas reģionos. Un strādājām tur visai ilgu laiku, daudzus mēnešus. Katrs no sešiem māksliniekiem, strādāja kopā ar jauniešiem, veidoja mākslas projektus.

Un mēs nezinājām, kas no šīs sadarbības sanāks. Tagad katrs pats varat šo rezultātu redzēt un izjust mākslinieku un jauniešu savstarpējo ķīmiju. Varat iejusties Latvijas jauniešu dzīvē un iedziļināties viņu stāstos."

Festivāla Survival Kit ietvaros risinās arī publiskā programma "Vistālākās draudzības ir tepat". Intīmā saite, ko saucam par draudzību, spēj pārvarēt dažādību, valstu robežas un sienas, ko uzceļ kutļru atšķirības, aizspriedumi un stāsti, ko dažādās kopienās stāsta par citām. Šie stāsti vienlaicīgi vieno, labāk saprotot savu piederību, un šķir, kad valstu vai vērtību robeža nav pārkāpjama. Publiskās programmas kuratore Sofija Anna Kozlova stāsta plašāk: "Mēs cenšamies homogenizēt sabiedrību, bet bieži darām to nepareizi. Ļoti bieži tā ir vienkāršota divu sabiedrības grupu pretnostatīšana.

Gan sociālās, gan politiskās runās bieži tiek nodalīts: tā ir krieviski runājošā sabiedrība, tā - latviski runājošā. Bet tā tiek noplicināta etniskā daudzveidība, kas katrā no šīm grupām ir ietverta. Jo gan latviski runājošajā grupā ir etniskie latvieši un tādi, kuri sevi uzskata par latviešiem, gan arī krieviski runājošajā grupā ir dažādi etniskie slāņi. Mani interesēja runāt par šīm iekšējām attiecībām, par to, kā tās redzamas plašākā mērā - kā valstu attiecības, un kā šaurākā mērā - kā cilvēku attiecības.

Publisko programmu veidojām kopā ar Gētes institūtu Rīgā un programma sastāv galvenokārt no sarunām, ko organizē vai kurās piedalās dažādu kopienu pārstāvji. Cenšamies sadarboties ar jauniešiem, kas nāk no šīm kopienām. Un tas nav viegli, jo pat mēs jūtam šo robežu, šo distanci, ko nepieciešams pārvarēt. Mums tā ir jāpārkāpj, jo tā eksistē ne tikai ģeogrāfijas un fizisku robežu dēļ, bet arī tāpēc, ka mūsu pasaules tik ilgu laiku eksistējušas paralēli. Gribējām strādāt ar jauniešiem, un domāt par nākotni, ne tik daudz lūkoties atpakaļ. Ceru, ka viss izdosies, jo es ļoti ticu mūsu jaunatnei."