2. augustā Daugavpils Vienības namā notiks vērienīgs pasākums "Operas svētki Daugavpilī", kura pirmajā daļā būs iespēja noskatīties V. A. Mocarta komisko viencēliena operu „Bastjēns un Bastjēna”, bet otrajā daļā izskanēs opermūzikas galā koncerts. Diriģenta Renāta Cvečkovska vadībā muzicēs orķestris "Daugavpils Sinfonietta" un solisti. V. A. Mocarta tēlos iejutīsies daugavpilieši Katažina Dudareva, Vitālijs Stankevičs un Maksis Krilovs, bet galā koncertā populāras operārijas izdziedās Jeļena Borele, Dainis Skutelis, Katažina Dudareva, Maksis Krilovs, Vitālijs Stankevičs, baritons no Lietuvas Mindaugs Toms Miškinis, tenors no Polijas Voicehs Lučņevskis, kā arī daugavpiliete Vera Taļerko, kura jau vairākus gadus dzīvo un darbojas Norvēģijā, ir Oslo operas soliste.

Ar Veru Taļerko un Renātu Cvečkovski tikās Ieva Zeidmane.

Renātam opersvētku ideja ir sen lolots sapnis, Daugavpilī tā ir diezgan sena tradīcija, kura tagad atjaunojas un 21. gadsimtā šie būs pirmie svētki:

"Idejas, kuras piedāvāju, vispār ir diezgan trakas, bet mūziķi Daugavpilī ir ļoti atsaucīgi un gatavi atsaukties jebkādam izaicinājumam.

Operai, kas ir centrālais notikums svētkos, viņi faktiski trīs nedēļu laikā iemācījās visu materiālu no galvas, ņemot vērā, ka ir arī runājamie teksti un mūsu iestudējums - Mocarta “Bastjēns un Bastjēna” - ir oriģinālajā vācu valodā.

Jūsu doma bija koncentrēties uz jaunajiem mūziķiem, jaunajiem spēkiem, bet tieši uz daugavpiliešiem?

Renāts Cvečkovskis: Protams. Es pats esmu gados jauns cilvēks, un zinu to draivu un enerģiju, kad ir šī uguns un jaunības maksimālisms, kad gribas visu izveidot izcili, ideāli, bez liekām problēmām. Es vēlētos, lai cilvēki ar laiku nezaudētu jaunības maksimālismu, lai pat 90 gados tas saglabātos.

Ļoti svarīgi ir arī, ka mēs šo iestudējumu veidojam ar Daugavpils solistiem, parādot, ka mēs varam, tas ir mūsu veikums, tā būs mūsu firmas zīme.

Vera Taļerko: Jo vairāk Tev ir šīs degsmes, jo veiksmīgāks būsi. Visiem taču patīk sadarboties ar mūziķiem, kas ir vienmēr jauni, vienmēr laimīgi, vienmēr veselīgi un vienmēr gudri. Tāpēc - jo vairāk Tev būs šīs jauneklīgās enerģijas, jo labāk tev veiksies. To nav viegli saglabāt, ja izrādes ir katru otro dienu. Katru dienu - tas nav iespējams, bet katru otro dienu - nav viegli. Īpaši, ja jālido, jāceļo. Man vienmēr šķitis, ka ir grūti pārslēgties no vienas lomas uz citu.

Aizvadītajā sezonā man bija "jāielec" Mikaēlas lomā Gēteborgā, kur diriģēja Aivis Greters. Brīnišķīgs diriģents!

Tajā pašā laikā atveidoju Mikaēlu arī izrādēs Stokholmā. Viena un tā pati opera, tā pati loma, bet divi pavisam atšķirīgi iestudējumi. Viena bija īsā versija, otra - garā. Man bija izrādes katru dienu vai katru otro dienu un nācās lidot no vienas pilsētas uz otru. Tas bija traki. Bet zināju, ka pēc tam man būs divas brīvas nedēļas. Tāpec mobilizējos un mierināju sevi, ka pēc tam man būs laiks atgūties, ja nu organismam šī slodze būs bijusi par lielu. Bet viss izdevās patiešām veiksmīgi.

Vai “Bastjēns un Bastjēna” bija Jūsu izvēle par labu šim darbam?

Renāts Cvečkovskis: Jā, tā bija mana izvēle, jo tas ir viencēliens, tā ir komiskā opera ar minimālu orķestra un solistu sastāvu, tur ir tikai trīs solisti. Tā kā tā ir pirmā opera, kuru pats veidoju, es domāju sākt ar mazumiņu.

Protams, varētu mērķēt augstu un sapņot, ka diriģēšu, piemēram, Vāgnera “Parsifālu” vai Doniceti, Verdi lielās operas, bet es savu dzīvi mēģinu izplānot diezgan metodoloģiski, pa pakāpītēm.

Tāpēc mana pirmā opera ir “Bastjēns un Bastjēna”, neskatoties uz to, ka mans diplomdarbs JVLMA bija Š. Guno “Fausta” fragmenti. Starp citu, fragmenti no “Fausta” skanēs arī galā koncertā, un Vera [Taļerko] izpildīs burvīgo Margarētas “Dārglietu āriju”.

Vera Taļerko: Ideja par Daugavpils opersvētkiem ir brīnišķīga, kam tādam vajadzētu notikt biežāk. Priecājos arī, ka projektā tiek iesaistīti jaunie mākslinieki, jo viņiem ir ļoti nepieciešama prakse. Bez pieredzes nav iespējams startēt plašajā pasaulē.

Vai labprāt dziedat opera galā koncertos? Tajos parasti ir īpaša atmosfēra.

Vera Taļerko: Tā ir pilnīgi cita noskaņa! Cilvēkiem šķiet, ka dziedāt operas iestudējumā ir daudz vieglāk, jo ir ceturtā siena, uz skatuves tu it kā vari dzīvot savā pasaulē, ieiet tēlā. Bet koncertiem izvēlies vislabākos mūzikas fragmentus, kas tev ir vistuvākie, kuros vari sevi spilgti parādīt. Un tad tiešā veidā mijiedarbojies ar publiku. Pilnīgi atšķirīgs stāsts.

Tas ir brīnišķīgi, jo redzi ļaužu acis, viņu sejas, īpaši, ja klausītāji sāk dziedāt līdzi. Reizēm tas mani pārsteidz, jo neesmu ko tādu gaidījusi. Bet neiebilstu, protams.

Īpaši, ja tas ir brīvdabas koncerts, tad dziedāt kopā ar lieliski. Neesmu gan pārliecināta, ka tā būs šoreiz, ņemot vērā, kādu repertuāru esmu izvēlējusies.  Dziedāšu "Dziesmu mēnesim" no A. Dvoržāka operas „Nāra”, Margarētas āriju no Guno operas „Fausts”, un Barkarolu no Ofenbaha „Hofmaņa stāstiem” kopā ar Jeļenu Boreli – to gan klausītāji varbūt varētu dziedāt līdzi, nezinu, vai gluži franču valodā, varbūt latviski vai bez vārdiem. Un vēl arī Papageno un Papagenas duetu no Mocarta "Burvju flautas". Pāris skaņdarbus man ieteica Renāts, bet arī es pati biju uzstājīga – Nāras dziesmu ļoti gribēju dziedāt. Dažas ārijas vienkārši nevar nedziedāt. Īpaši, ja līst…

Plašāk - audioierakstā.