LSM ziņās: Pārrāvums ikdienas vērojumā. Stāsta «Homo Novus» mākslinieki Kirils Ēcis un Artūrs Čukurs

"Starptautiskajam jaunā teātra festivālam "Homo Novus" šogad paliek 25 gadi un šajā īpašajā gadā tas ir apturēts, atcelts, pārdomāts un radīts atkal no jauna – kopā ar māksliniekiem un komandu, kuri bija gatavi triecientempā saslēgties ap mums visiem būtiskiem principiem, iztēloties, būt kopā un radīt ainavā, kurā skats uz horizontu šķiet tīts biezā un necaurredzamā miglā. Trausla un plūstoša, radusies neticami īsā laikā, bet spēka un drosmes pilna runāt par sarežģītiem un noklusētiem jautājumiem – tāda ir šīgada Homo Novus programma," savā blogā raksta festivāla programmas kuratore Gundega Laiviņa.

Viens no festivāla akcentiem būs multimediju mākslinieka un dzejnieka Kirila Ēča un aktiera un mūziķa Artūra Čukura neparastā izrāde "Iztiku bez tevis pirms mūsu tikšanās, iztikšu bez tevis arī turpmāk". Par festivāla gēnu, piemērošanos apstākļiem un noredzēto dzejoli pie Piebalgas mežezera intervijā Dāvim Eņģelim stāsta tieši viņi - Gundega Laiviņa, Kirils Ēcis un Artūrs Čukurs.

"Pilsētnieks nepārtraukti atrodas duālā stāvoklī – viņš reizē ir vērotājs un tas, kuru novēro. Viņa skatienam piemīt tēlnieka skalpelim līdzīga vara. Tādēļ ir gandrīz neiespējami iztēloties ainavu "aiz" cilvēka skatiena – kaut ko, kas vienkārši un patstāvīgi ir, nevis kalpo par atskaites punktu," teikts Kirila Ēča un Artūra Čukura izrādes pieteikumā.

"Iztiku bez tevis pirms mūsu tikšanās, iztikšu bez tevis arī turpmāk" ir pārrāvums ikdienas vērojumā un pilsētas struktūrā, vieta, kur klātbūtne un prombūtne pastāv vienlaikus.

Dāvis Eņģelis: Virspusēji vērojot no malas, varētu likties, ka laikmetīgais teātris ir kā tāds lokans zars, kas zem sniega nesalūzt un kas nav tik smagnēja institūcija kā, piemēram, opera un kas vieglāk iztur smagus laikus un krīzes. Kā ir patiesībā?

Gundega Laiviņa: Nezinu, vai vieglāk, bet noteikti apzinātāk un esot vairāk nomodā nekā citas institūcijas. Tas noteikti nav viegli, bet mēs noteikti reaģējam uz to, kas notiek, un reaģējam ne tikai tehniskajā ziņā, bet arī mentāli un konceptuāli.

Atsacīšanās no tradicionālas skatuves un meklējumi pilsētā – arī tas parāda prāta elastību un spēju pielāgoties.

Gundega Laiviņa: Tā ir "Homo Novus" rakstura iezīme. Gēns. Mēs ar to esam nodarbojušies jau gandrīz divdesmit piecus gadus, jo 1995. gadā festivāls ļoti minimāli izgāja ārpus Daugavpils teātra, bet pēc tam katru reizi bijuši nestandarta telpas meklējumi – ne tikai tāpēc, lai būtu kaut kā savādāk.

Sākot strādāt festivālā un tiekoties ar māksliniekiem, man ļoti ātri kļuva skaidrs, ka telpa ir ļoti svarīgs izrādes elements un līdzradītājs. Līdz ar to esošā situācija tehniskajā ziņā nesit tik stipri pa mūsu identitāti, jo nestandarta laika un telpas pieredze vienmēr bijusi mūsu interešu zonā.

Jautājums Kirilam un Artūram. Izlasot jūsu izrādes aprakstu, uzreiz ienāca prātā Italo Kalvīno stāsts par pilsētu, kurā ierodas ceļinieks uz kamieļa muguras un ceļinieks ar laivu, un pēc tam viņu stāsti par šo pilsētu ir radikāli atšķirīgi. Kiril, vērojot tavu uzstāšanos ar dzejas lasījumiem un redzot, kā tu izmanto un jūti skatuvi, iekļaujot to savā vēstījumā, man likās, ka tā tevi ļoti likumsakarīgi novedusi pie jūsu izrādes un tās tēmas.

Kirils Ēcis: Italo Kalvīno grāmata "Neredzamās pilsētas" pavisam noteikti bijusi viena no pamatiedvesmotājām...

Artūrs Čukurs: Jā gan, mūsu pirmajā tikšanās reizē tā patiesi bija viena no referencēm, par kurām runājām. Bijām jau izdomājuši, kurā vietā notiks izrāde – bijušās Sporta pils teritorijā, kas šobrīd aizaugusi.

Šāda tukša vietā pilsētas kartē – tieši Kalvīno "Neredzamās pilsētas" bija pirmā atsauce gan man, gan arī Kirilam.

Vairāk un plašāk - lsm.lv!