27. janvārī Rīgas Kongresu namā notiks un Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē izskanēs tradicionālais Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts, kura aizsākums rodams 2005. gadā. Arī šoreiz uz vienas skatuves satiksies visi Latvijas profesionālie simfoniskie orķestri, piedāvājot gan klasiskas vērtības, gan mūslaiku meistardarbus.

Plašāk par mūziķiem, kuri koncertā piedalīsies, un darbiem, kuri tiks atskaņoti, stāsta koncerta mākslinieciskais vadītājs, komponists Arturs Maskats: "Programmas veidošana vienmēr ir ļoti radošs process - sadarbība ar orķestriem, to vadību un diriģentiem. Man jāsaka viņiem liels paldies, jo visi ir ļoti ieinteresēti, draudzīgi un radoši uzlādēti. Viņi vēlas veidot šīs programmas, uzskata to par savu pienākumu mūsu kultūras jomā un uzreiz ir ļoti radoši pretimnākoši. Tad veidojas šie koncerta modeļi. Reizēm orķestrim jau ir kaut kas repertuārā, reizēm orķestris ir pasūtījis kādu jaundarbu un tā ir labākā vieta un laiks, kur to varētu nospēlēt.

Pagājušajā gadā, piemēram, izcils skaņdarbs bija Aleksandra Avrameca "Ausma", kas jau iecerēts simfoniskās mūzikas lielkoncertam. Tad mūsu intereses sakrita ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra interesēm.

Man ir ļoti liels prieks, ka šī 2005. gadā Arnolda Klotiņa veidotā tradīcija, kas neapstājās ne krīzes gados, ne pandēmijas laikā, ir devusi lielu prieku gan koncerta veidotājiem, gan pašiem orķestrantiem, gan, protams, apmeklētājiem, kuriem mēs to visu veidojam.

Programmas veidošanas modeļi ir dažādi. No vienas puses ir klasiķu jubilejas, šīs zelta vērtības, atcerēšanās par to, kas mūsu mūzikā ir pieminēšanas vērts un būtu jāceļ gaismā. No otras puses tas ir jaunrades process, kurā ir iespējams kļūdīties. Ir iespējamas arī ne tik milzīgas veiksmes, kur ir kaut kas ļoti svarīgs procesam, lai tas neapstātos.

Man ir ārkārtīgi interesanti visu laiku domāt par latviešu mūziku tieši simfoniskās mūzikas laukā.

Tā nav mana doma, varbūt pieder Arnoldam Klotiņam, ka simfoniskā mūzika ir nācijas brieduma pazīme. Tai ir jābūt, ka par toir jādomā, un tas ir viens no būtiskiem kultūras stūrakmeņiem. Mums ir brīnišķīgi orķestri - Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Liepājas Simfoniskais orķestris, “Sinfonietta Rīga”, Latvijas Nacionālās operas orķestris. Katram, arī šajā lielkoncertā, ir sava niša, savs skatījums uz repertuāru, savas īpatnības, savs spēles stils, savi diriģenti un solisti, ar kuriem viņi strādā.

Kāda bija situācija ar simfonisko mūziku 2005. gadā, salīdzinot ar šodienu? Simfoniskā mūzika Latvijā ir mainījusies vai tomēr kāda līdzīga stīga viscaur ir bijusi?

Simfoniskā mūzika nav apstājusies, darbi rodas visu laiku un raksta visu paaudžu komponisti.

Mūzikas akadēmijā šobrīd atkal ir jauni komponisti, kuri jūt, ka simfoniskā mūzika ir svarīga. Te jāsaka paldies arī Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim par sadarbību ar Mūzikas akadēmiju! LNSO uztic vienu vakaru sezonā, kad tiek atskaņoti studentu jaundarbi, un tas ir brīnišķīgi. Kad es mācījos, tā nebija. To lielā mērā veicina profesors Andris Vecumnieks. Vēl ir koncertcikli, kuros var parādīties jauni simfoniskie darbi, piemēram, “LeNeSOns” bērnu auditorijai. Tā ir laboratorija, kurā var kaut kas izaugt, kristalizēties un veidoties, jo orķestra komponists nevar izveidoties bez tā, ka viņš dzird savu opusu realitātē. Ar MIDI vai datora skaņu nepietiek, ar nošu rakstu arī nav gana, tas ir jāpiedzīvo. Domāju, ka pašlaik tas ir aktīvāk nekā 2005. gadā, un tas ir progress.

Pašlaik šī attīstība notiek straujāk, un mums nāk klāt jauni komponisti, kas spēj rakstīt orķestrim, kas daudz ko no tā saprot un arī to vēlas.

Orķestriem kaut kas patīk vairāk, kaut kas mazāk, bet tā tas vienmēr ir bijis. Ne visi jauno uzreiz pieņem, bet nozīmīgs ir vecāko kolēģu un diriģentu atbalsts, ir svarīga upes plūsmas apzināšanās. Tajā pašā laikā ir ļoti svarīgi celt gaismā pagājušo laiku izcilākos opusus, parādīt, ka tādas vērtības mums ir, un tur ir vēl un vēl, ko parādīt. Komponistu jubilejas faktiski ir tikai iegansts, lai izceltu kādu autoru. Mums ir brīnišķīgi solisti un brīnišķīgi diriģenti. Domāju, ka tradīcija ir nostiprinājusies un tā straume ir kļuvusi spēcīgāka.