Sarunā ar Arturu Maskatu - par starpsvētku sajūtām, kuras komponists definē šādi: "Prieks, ka gada vistumšāko laiku varam svinēt ar brīnišķīgiem notikumiem un priecāties par to, ka mums ir sava valsts, ka mēs šeit esam un skatāmies nākotnē."

Šajā sezonā Arturs Maskats ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošais komponists un intervijā stāsta par vientulības izjūtām tikko izskanējušajā Akordeona koncertā ar Ksenijas Sidorovas solo, kamerdarba "Parīze naktī" pārveidi LNSO kameransmblim un Otrā čellkoncerta korektūrām 7. decembra vakaram Dzintaru koncertzālē.

Uzzinām arī par darbu pie mūzikas filmai "Dzīves tango" - Latvijas un Itālijas kopražojuma kino, kas pirmizrādi Latvijā piedzīvoja Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, un īpašo satikšanos ar filmas galvenajiem varoņiem.

Pašlaik Arturs Maskats ir pirmatskaņojuma gaidās - 18. novembrī tenors Mihails Čuļpajevs, Orķestra "Rīga" ansamblis un diriģents Valdis Butāns Valsts svētku koncertā VEF Kultūras pilī piedāvās jaunu dziesmu ciklu ar Friča Bārdas pavasarīgu dzeju. Jaundarbu autors sauc par romantisku triptihu:

"Mūzika bez šaubām ir romantiska, tāpat kā Friča Bārdas dzeja. Būtībā tā ir kamermūzika.

Ideja par to, ka solists varētu būt Mihails Čuļpajevs, pieder Orķestrim “Rīga” un tā vadītājiem. Teicu: “Ja tas ir Mihails, tad es labprāt strādāju”, jo ar viņu vairākkārt jau esmu sadarbojies un tas vienmēr ir bijis ārkārtīgi jauki - gan Operā, gan ar Latvijas Radio kori. Pēdējā laikā viņš Latvijā nemaz nav tik bieži bijis dzirdams, vairāk dzied ārzemēs. Viņam ir skaists balss tembrs, ļoti dziļa inteliģence un skaists frāzējums. Viņš ir ļoti, ļoti muzikāls. Cilvēciski ļoti sirsnīgs.

Fricis Bārda ir viens no dziļākajiem simbolistiem latviešu literatūrā un dzejā. Viņa tēli nav tikai dabas parādību vārdā saukti, viņā ir vēl kaut kas vairāk. Jūtu, ka aiz rindām ir kaut kas vēl.

Viņš tik skaisti to pasaka, un tu aizdomājies - tur taču vēl ir tas, tas ir par to un tas par to… Ļoti nedaudzos vārdos un ļoti precīzi, un ļoti skaistā latviešu valodā. Es viņu varētu salīdzināt ar V. Purvīša ainavām. Viņam dabas tēls, Latvijas tēls, ir ļoti spēcīgs, un tajā ir gan skumjas, gan… Protams, viņš dzīvoja sarežģītā laikā. Tas ir Pirmā pasaules kara laiks, viss, kas notika pēc 1905. gada revolūcijas. Bet viņā ir milzu ideālisms un ļoti dziļa, tīra cilvēka sajūta. Tas viņā mani ļoti uzrunā."

Sarunas noslēgumā - arī par tikko tapušu skaņdarbu "Augusta tango", kurš izskanēs Liepājas Simfoniskā orķestra gadumijas koncertos.