Argentīniešu pianists Nelsons Gerners: Skaņa ir pianista balss

Orķestra Sinfonietta Rīga koncertsezonas noslēgumā 17. maijā Lielajā ģildē dzirdēsim arī Nelsonu Gerneru (Nelson Goerner) – argentīniešu pianistu no Šveices (tur jau ilgu laiku viņš dzīvo ar savu ģimeni un ir profesors Ženēvas mūzikas augstskolā, kur pats savulaik mācījies pie Marijas Tipo un 1990.gadā uzvarējis Ženēvas pianistu konkursā), kurš žurnāla Gramophone balvu pirms pāris gadiem izpelnījies par savu Bēthovena albumu (tajā – Hammerklavier sonāte un bagateles), daudzas atzinības (arī Diaposon d’Or balvu) – par senāk ieskaņotajiem Šopēna un Debisī albumiem –  un kura biogrāfijā ļoti nozīmīgs ir arī Lists: 1986.gadā, kad Gerneram bija 17, viņš uzvarēja Lista Starptautiskajā konkursā Buenosairesā.

Starp citu, pirms diviem gadiem Nelsons Gerners kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu ir ieskaņojis Lista "Nāves deju" – albumam, kas izdots Francijā.

Par Listu arī sanāca runāt vispirms, tiekoties ar Nelsonu Gerneru pēc viņa pirmā mēģinājuma kopā ar Normunda Šnē vadīto orķestri Spīķeros – par internetā apskatāmu Gernera koncertu kurā viņš nevainojami un aizraujoši, turklāt –  uz brīvdabas skatuves –  atskaņo visas 12 Lista "Transcendentālās etīdes". Vai Gerneru ietekmē vieta, kur viņš spēlē, un viss, kas tai apkārt?

Nelsons Gerners: Lista etīdes es spēlēju Larokas–Danteronas festivālā Francijā. Kaut arī skatuve ir brīvā dabā, skaņa tur ir neticami laba un skatītāji – ļoti zinoši. Tā tiešām bija brīnišķīga pieredze!

Sandra Ņedzvecka: Vai esat dzirdējis kādu citu pianistu spēlējam visas Lista etīdes vienā koncertā?

Jā. Senāk – Lazaru Bermanu un Klaudio Arrau, šodien Daņiils Trifonovs tās spēlē un daži citi. Tas tomēr ir liels pārbaudījums pianistam. Īpaši tad, ja uzlūkojam šo mūziku kā ko lielāku par etīdēm.

Par koncertvietām runājot – kā tās pēcāk atnāk atmiņās? Vai atceraties smaržu, instrumentu – cik tas bijis labs vai slikts, vai cilvēkus, vai varbūt mūziku, ko tur un toreiz spēlējāt?

Man sirdī palikušas vietas, kur esmu labi spēlējis.

Protams, instrumenta kvalitāti atceros un vietu, ja tā bijusi iedvesmojoša. Taču pat tad, ja tā nav tāda bijusi, labas atmiņas var būt, ja esmu darījis labāko, ko spēju.

Vai atceraties tādu vietu kā Liepāja?

Liepāju es ļoti labi atceros – vienīgo vietu, kur esmu spēlējis Latvijā: Starptautiskajā pianisma zvaigžņu festivālā.

Vairāk šeit