Eiroradio Pūpolsvētdienas maratonā šogad atkal piedalās arī Latvijas mūziķi - 14. aprīlī plkst. 18.00 tiešraidē no Latvijas Radio I studijas flāmu baroka meistara Jozefa Hektora Fioko (Joseph Hector Fiocco, 1703-1741) opusu Lamentations du Jeudi Saint atskaņos Rīgas baroka ansamblis (Riga Baroque Ensemble) - Aija Veismane-Garkeviča (soprāns), Mārtiņš Garkevičs (teorba), Ilze Grudule un Danuta Ločmele (baroka čells), kā arī Veronika Rinkule (klavesīns).

Koncertu vadīs Ilze Medne, un tiešraide vienlaikus skanēs arī Čehijā, Lielbritānijā, Polijā un Slovēnijā. Koncerta ieraksts vēlāk skanēs arī Austrijā, Bulgārijā, Grieķijā, Rumānijā, Serbijā un Vācijā.

Ar trim ansambļa mūziķēm – Ilzi Gruduli, Danutu Ločmeli un Veroniku Rinkuli – tiekamies "Neatliekamajā sarunā".

Koncerta apmeklējumam klātienē var pieteikties pa tālruni 67206647 (darbdienās) vai e-pastu lr3koncerts@latvijasradio.lv (vietu skaits ierobežots). Ierašanās Latvijas Radio (Doma laukumā 8) 14. aprīlī no plkst. 17.30, uzrādot personu apliecinošu dokumentu. Ieeja koncertā – bez maksas.

"Notikumu gaidām ar satraukumu sirdī un ļoti lielu prieku, jo kā ansamblim mums tas ir liels notikums un arī atbildība," neslēpj Danuta Ločmele.

"Tas patiesi ir liels notikums un arī liels prieks, jo ar lielu prieku gaidām mūsu Ilzi Gruduli, lai pasmeltos kādas jaunas idejas, mieru un harmoniju, ko viņa mums vienmēr piedāvā," uzsver Veronika Rinkule.

"Esam jauns veidojums kā nosaukums, bet muzikālā sadarbība jau ir vairāku gadu garumā. Tieši ar Veroniku Rinkuli sadarbojamies jau gadus astoņus," atklāj Danuta. "Rīgas baroka ansamblis izveidojās tāpēc, ka izlēmām izveidot tādu projektu, kurā būtu divi baroka čelli, un šobrīd tas ir sanācis, ka esam kopā un atskaņojam šo skaisto mūziku."

Pirmo reizi šo ciklu Latvijas publikai Riga Baroque Ensemble piedāvāja pirms gada – tas izskanēja Lūznavas muižā un mākslas muzejā "Rīgas Birža"...

Jozefu Hektoru Fioko ģimene ir 17. un 18. gadsimta Briseles galma mūziķi, kas nākuši no Venēcijas un pārvaldījuši taustiņinstrumentu spēli. Sākotnēji J. H. Fioko strādāja par kapelmeistaru Antverpenes katedrālē, bet 1737. gadā atgriezās Briselē, kur darbojās St. Michael un St. Gudula Romas katoļu baznīcā. Saviem skaņdarbiem autors iedvesmu smēlies no franču komponista Fransuā Kuperēna (François Couperin, 1668–1733) daiļrades, īpaši no svītām klavesīnam, Ēnu lasījumiem soprānam un basso continuo. Līdz mūsdienām saglabājušies pavisam nedaudzi Fioko skaņdarbi, un, izņemot Pieces de clavecin, Op. 1, tās pārsvarā ir vokālinstrumentāla žanra kompozīcijas.

Jozefa Hektora Fioko skaņdarbs Lamentations du Jeudi Saint tulkojumā no franču valodas nozīmē "Zaļās ceturtdienas lamentācijas" un saistās ar gavēņa laiku pirms Lieldienām. Jau pērn klausītāji varēja pārliecināties par atskaņojuma dziļumu un dziedātājas Aijas Veismanes-Garkevičas brīnišķīgo vokālu.

"Aija to patiešām darīja izjusti un dziļi," kolēģi slavē Ilze. "Patiešām, Fioko pret balsi nav bijis īpaši saudzīgs, bet tai pašā laikā viss, ko viņš dara, ir ļoti atbilstīgi gan noskaņai, gan tam, par ko viņš savā mūzikā runā.

Aija tiešām ļoti skaisti, izjusti un dziļi to interpretē - tas ir tas, kas man nāk prātā, kad atceros šo projektu. Tajā mēs runājam par ļoti nopietnām tēmām – mūzika jau ir rakstīta ne sevišķi priecīga notikuma sakarā. Teksti ir ļoti smagi, intensīvi – tādi, kas atgādina par lietām, ar kurām mēs dažreiz negribam justies traucēti."

"Lamentācijas Zaļajai ceturtdienai" saistītas ar gavēņa laiku pirms Lieldienām. To pamatā ir Vecās Derības teksti – pravieša Jeremijas Raudu dziesmas, kurās skaudri vēstīts par postu, kas Jeruzālemi piemeklējis, kad tā novērsās no Dieva.

"Tekstu būtība, kas saistīta ar Lieldienām, pavasara sākumu, jau kopumā ir tāda – kaut kam ir jānomirst, lai dzimtu kut kas jauns, jaunā kvalitātē.

Tā ir Lieldienu būtība, un tas arī ir šajās raudu dziesmās - jānonāk patiešām līdz gruntij un jāsaprot, ka atpakaļceļa vairs nav kā tikai pārdzimt, pārveidoties un tiekties uz gaismu. Tā ir vadlīnija, salmiņš, pie kā turēties – tā ir tā cerība," uzsver Ilze Grudule.

Lamentācijas rakstītas soprāna balsij, diviem čelliem un basso continuo. Baroka čella piesātinātais, samtainais un reizē žēlabainais tembrs īpaši paspilgtina lamentāciju nopūtas. Fioko izmanto instrumentālā sastāva samazināšanas principu: kompozīcijā atkāpjas soprāna balss, tad abi pavadošie čelli, atstājot spēlējam tikai basso continuo, tā simbolizējot Kristus aiziešanu.

Līdzīgi kā Fransuā Kuperēna vokālinstrumentālajā ciklā Leçons de ténèbres, arī šeit, ņemot vērā liturģijas tradīcijas gavēņa periodā, koncerta noslēgumā tiek nodzēstas sveces, lai lūgšanas beigas ietin tumsa.

Ilze Grudule zina stāstīt, ka baroka laikā šīs lamentācijas tika atskaņotas Klusās nedēļas trešdienā, ceturtdienā, piektdienā un arī sestdienā.

"Saskaņā ar tradīciju to atskaņošanas laikā baznīcā valdīja tumsa – tika iedegtas vien piecpadsmit sveces.

Vienpadsmit no tām simbolizēja Jēzus mācekļus, trīs – pašu Jēzu un Mariju, bet viena svece simbolizēja cerību, tāpēc tā nopūsta netika: lamentāciju beigās to ielika lukturī, lai neļautu publikai redzēt tās gaismu, bet Lieldienās to izņēma ārā.

Tā turpināja degt un deva gaismu augšāmcelšanās būtībai."