LSM ziņās: Ja ir kanoniskas vērtības, tad tie ir mūsu aktieri. Par «Dailes kanonu» stāsta Viesturs Kairišs un Juris Vaivods

"Vērojot, kā notiek mēģinājumi, ir lieliski redzams, cik ekvāli ir šie talanti, ko nozīmē sadarbība starp diviem kosmiskiem lielumiem, starp diviem kosmosiem. Te tiešām var izjust to, ka aktiermāksla ir Augstā māksla – tas ir kaut kas liels, noslēpumains, grūti sasniedzams. Skatītājiem jāsaprot, ka tas būs vienreiz – tagad, augustā un septembrī. Mēs tās nerādīsim kā [repertuāra] izrādes. Tās jāskrien, jāskatās uzreiz. Manā skatījumā tā ir vērtība, kurai ir patīkami vienkārši pieskarties, klausīties, skatīties, klāt būt," – tā Latvijas teātra pasaulē vēl nebijušo projektu "Dailes kanons" raksturo Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs. 

No 3. augusta Dailes teātris aicina uz septiņu koncertu ciklu "Dailes kanons", lai brīnišķīgu pianistu atskaņotas klaviermūzikas pavadībā dotos noslēpumainā poēzijas un mākslas pasaulē, kuras centrā mirdzēs galvenā "Dailes kanona" vērtība – izcilie Dailes teātra aktieri. 

Lai plašāk uzzinātu par šo lielisko, Latvijas teātra pasaulē vēl nebijušo projektu, Latvijas Radio 3 "Klasika" uz sarunu aicinājusi šī projekta idejas autoru, Dailes teātra māksliniecisko direktoru Viesturu Kairišu un muzikālo konsultantu Juri Vaivodu.

Signe Lagzdiņa: Dailes kanons – vai tas ir mēģinājums sakārtot vērtības?

Viesturs Kairišs: Varētu tā teikt, kaut šis gadījums ir tik acīmredzams, ka mums pat nevajag ārkārtīgi censties. Tā ir tāda kā ironiska parafrāze par kultūras kanonu, kuru mēs labi saprotam: Daile taču ir tik kanoniska vērtība! Kultūras kanonā ir Martas Staņas ēka, Kultūras kanonā ir Eduarda Smiļģa teātris, Kultūras kanonā ir Pētera Pētersona teātris, Kultūras kanonā ir Arnolda Liniņa teātris – Dailes teātris ir burtiski pārblīvēts ar kultūras kanoniem, un mēs domājam – ko gan tas nozīmē? Un tad sapratām, ka

mums ir arī savi kanoniskie aktieri, no kuriem trīs savas studiju gaitas sākuši pie paša Eduarda Smiļģa. Tāpēc mums bija pārliecība – ja nu ir kanoniskas vērtības, tad tie ir mūsu aktieri, kuri sevī nes visu teātra vēsturi un iznesuši Dailes repertuāru gadu desmitiem.

Un tad mums likās, ka visprecīzāk viņu lielumu varēsim novērtēt, ja saliksim kopā ar atzītām kultūras vērtībām – šajā gadījumā, pirmkārt, ar mūzikas izpildītājmākslu. Skaidrs, ka mūziku tādā ziņā ir vieglāk novērtēt – tā ir starptautiski konvertējama, un tur mums uzreiz ir mazākas iekšējas šaubas, kā jau tādiem pazemīgiem latviešiem...

Šobrīd, vērojot, kā notiek mēģinājumi, ir ārkārtīgi lieliska iespēja redzēt, cik ekvāli ir šie talanti, ko nozīmē sadarbība starp diviem kosmiskiem lielumiem, starp diviem kosmosiem. Te tiešām var izjust to, ka aktiermeistarība, aktiermāksla ir Augstā māksla – tas ir kaut kas liels, noslēpumains, grūti sasniedzams.

Tādā ziņā Dailes kanons ir vienreizējs pasākums. Skatītājiem jāsaprot, ka tas būs vienreiz – tagad, augustā un septembrī. Mēs tās nerādīsim kā [repertuāra] izrādes. Tās jāskrien, jāskatās uzreiz. Manā skatījumā tā ir vērtība, kurai ir patīkami vienkārši pieskarties, klausīties, skatīties, klāt būt.

Te būs sastopami intriģējoši pāri, lielie aktieri. Olgas Dreģes sabiedrotais uz skatuves būs pianists Edgars Cīrulis. Juri, kā šos pārus – pretpolus vai polus – likāt kopā, kā meklējāt? Kā var iedomāties, piemēram, Olgu Dreģi salikt kopā ar Edgaru Cīruli?

Juris Vaivods: Jā, šis ir interesants jautājums no tāda aspekta, ka man tomēr vajadzēja uztaustīt temperamentu saderību. Vai arī to, kā tieši viņi viens otru varētu papildināt ar savu iekšējo pasauli.

Man likās – tieši Edgars Cīrulis būs tas, kurš Olgas Dreģes ugunīgo, verdošo temperamentu mazdrusciņ appušķos ar maziem, sīkiem muzikāliem ziediņiem.

Un tieši pēc tāda paša redzējuma mēģināju veidot pārējās kompozīcijas, domādams, lai izvēlētā vārda materiāla atlase būtu sazobē ar interesantām muzikālām lietām. Un lai pianisti, kuri šobrīd būs aktieru lielie palīgi, jo viņi viens otru papildinās, viens ar otru kopā elpos – lai viņu rokraksti būtu ļoti atšķirīgi. Edgars Cīrulis ir pasakains džeza pianists ar savu jau izkoptu stilu, viņš ar savu ausi un acīm skatīsies mazdrusciņ savādāk uz Imanta Kalniņa mantojumu. Jo mēs gribējām pieskarties arī Imantam Kalniņam kā leģendārai personībai, kurš arī bija saistīts ar Dailes teātri – jau ar Viestura minēto Pētera Pētersona laiku, kaut vai "Motociklu", "Zilais putns" un "Idiots". Cita kombinācija ies klasicisma virzienā. Reinis Zariņš savukārt meklēs mūsdienu mūzikas atsauces, jo ies sazobē ar izcilo latviešu modernisti Montu Kromu, kuru lieliski ir atslēgusi Lilita Ozoliņa.

Juris Bartkevičs cīnīsies – gribu minēt tieši šo vārdu – kopā ar Platonu Buravicki vienā pasakainā performancē, kura pamatu veido Jāņa Rokpeļņa dzeja un Platona paša uz vietas radītās improvizācijas.

Šīs izrādes noteikti būs atšķirīgas ar kaut ko, tās ir vienkārši jāredz. Agnese Egliņa būs kopā ar Lidiju Pupuri, kura brīnišķīgi lasa Zentu Mauriņu un arī Aspazijas un Raiņa dzejoļus – es Lidiju uzskatu par vienu no paraugiem, kā muzikāli vajadzētu pieskarties dzejai un arī prozai. Agnese [viņai blakus] ar savu temperamentu pasvītros šo stipro sieviešu pasauli. Te skanēs arī brīnišķīga latviešu mūzika – Lūcija Garūta, Imants Zemzaris, un vēl un vēl. Vestards Šimkus ar savām improvizācijām būs kopā ar Rēziju Kalniņu un Raiņa dzeju.

Esmu ļoti priecīgs, ka Rēzija izvēlējās Raini, kura vārds bijis ilgus gadus saistīts ar Dailes teātri. Kad ienācu teātrī, tā nosaukums bija Raiņa Dailes teātris.

Tad arī Raimonds Pauls, Ausma Kantāne un Ilze Ķuzule-Skrastiņa ar "Visi koki Dieva doti". Šoreiz mēs tam piešķirsim mazdrusciņ citas krāsas. Ausma Kantāne neskaitījās dziedošo aktieru saimē, bet Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai ir brīnišķīgs talants arī skaisti nodziedāt dziesmas, un mēs šo skaisto kompozīciju, kura savulaik ieguva ne tikai Teātra balvu, bet arī Lielo mūzikas balvu, papildināsim ar lieliskajām Maestro dziesmām, kuras viņš rakstījis ar Vizmas Belševicas dzeju. Tiešām, kā Viesturs teica – tās ir vienreizējas izrādes, kuras nav paredzēts paturēt repertuārā, bet kurās mēs ātri un spilgti parādām tās personības, bez kurām nevaram iedomāties Dailes teātri un bez kurām nevaram iedomāties arī šābrīža muzikālo dzīvi Latvijā.

Visu interviju lasiet lsm.lv!