Ar franču romantiskās opermūzikas pēcpusdienu Lui et Elle / Viņš un viņa, kas LU Botāniskajā dārzā risināsies 1. augustā pulksten  17.00, savu darbību piesaka jaunizveidotā klasiskās mūzikas ģilde Euterpe. Sadarbībā ar Latvijas baleta un dejas ģildi rīkotajā koncertā skanēs Šarla Guno, Žorža Bizē, Žaka Ofenbaha, Žila Masnē, Kamila Sensānsa skaistākās un slavenākās daiļrades lappuses.

Koncertā piedalīsies Anta Jankovska (soprāns), Irma Pavāre (mecosoprāns), Mihails Čuļpajevs (tenors), Nauris Indzeris (baritons), Ilona Meija (flauta), Arvīds Zvagulis (vijole), Ivars Bezprozvanovs (čells) un Helēna Kundrāta (klavieres), bet koncertu vadīs muzikoloģe un "Klasikas" ētera personība Liene Jakovļeva.

Lai par šo koncertu un jaundibināto biedrību uzzinātu plašāk, Dāvis Eņģelis uz sarunu aicinājis divas no koncerta dalībniecēm - dziedātāju un biedrības Euterpe dibinātāju Antu Jankovsku un pianisti Helēnu Kundrātu.

Dāvis Eņģelis: Anta, vai šis koncerts ir jūsu ideja?

Anta Jankovska: Jā, pareizāk sakot – tā ir manas jaunizveidotās biedrības Euterpe ideja. Biedrība dibināta nu jau vairāk nekā pirms mēneša, un tajā esmu pulcējusi savus tuvākos domubiedrus. Tajā ir arī mana bijusī baletskolotāja Regīna Kaupuža – tieši viņai pateicoties, man arī radās doma par savu biedrību. Un šis ir mūsu pirmais koncerts.

Un kādi ir biedrības mērķi, ideāli un vīzija par nākotni?

Anta Jankovska: Vīzija par nākotni ir tāda, kāda šobrīd nākotnes vīzija kultūrā vispār var būt... Protams, drusku uztraucamies par rudeni, kad ir plānoti jauni projekti – koncertuzvedums "Spāņu vakari. Sarsuela", kurā pirmoreiz vienuviet izskanēs tieši sarsuelas žanrs, kas Latvijā nav tik daudz skanējis. Ir doma šo koncertu rīkot "Hanzas peronā", kas skaisti iet kopā ar spāņu sentimentu. Ir doma arī par vairākiem citiem projektiem, arī par kādu, ko atvest no Itālijas. Šobrīd mēs vienkārši skatāmies, kas un kā notiks. Ir grūti runāt par lieliem plāniem – tam šobrīd nav īpaši labvēlīga augsne. Jā, šī biedrība dzimusi laikā, kad ir grūti radīt ko jaunu, bet varbūt tieši šādos laikos arī ir jādzimst jaunām lietām...

Saprotu, ka viens mērķis biedrībai ir ideju ģenerēšana, jaunu koncertu veidošana. Vai tā ir arī domubiedru un līdzīgi domājošu mākslinieku pulcēšana ap sevi?

Anta Jankovska: Gan – gan. Viens no šādiem cilvēkiem ir šeit, studijā, tā ir mana ilggadējā pianiste un draudzene Helēna Kundrāta, ar kuru mums bijuši ļoti daudzi kopīgi projekti. Šajos laikos izkristalizējusies tendence, ka mūzika sāk kļūt ļoti elitāra lieta – klausītāju vidusslānis sāk saplacināties. Tāpēc mēs savukārt gribētu radīt koncertus un projektus, kas domāti visiem cilvēkiem, tādus, kurus apmeklēt var atļauties visi. Protams, piedāvājot augstvērtīgus produktus.

Tad jūs arī kaut kādā ziņā, domājot par Botānisko dārzu un Hanzas peronu, meklējat citas vietas - ne tikai, piemēram, operskatuvi vai mazākas zāles, kur atskaņot šo repertuāru.

Anta Jankovska: Jā, vieta ir ļoti būtiska – tā ļoti daudz var iedot un daudz var arī atņemt. Šajā gadījumā Botāniskais dārzs nāca komplektā ar kovidsituāciju, jo mēs šo koncertu sākotnēji nebijām plānojuši eksponēt brīvā dabā, taču savā ziņā tas ļoti, ļoti saskan ar mūziku, kuru mēs radīsim. Šī vieta, atmosfēra, manuprāt, lieliski tai piestāv, vai ne, Helēn?

Helēna Kundrāta: Jā, protams! Jo atgādina pašas Francijas dārzus un parkus. Kaut kas no Monē – dīķi un ūdensrozes. Būs kolorīta atmosfēra.

Slavenais franču dziedātājs Pjērs Gornaks savulaik rakstīja, ka, piemēram, vācu vokālā mūzika ir tāda dūmakā tīta, metafiziskos miglājos apslēpta, satīta, savukārt frančiem galvenais ir formas un vēstījuma skaidrība un precizitāte. Viņš to gan teicis par vokālo kamermūziku, bet pieļauju, ka to var mazliet vispārināt. Kā jūs raksturotu franču opermūzikas pamatīpašības?

Helēna Kundrāta: Jā, noteikti, ir brīži, kad vēstījumu vajadzētu nodot pēc iespējas skaidrāk, un šajā gadījumā, ņemot vērā mūsu nelielo sastāvu, mēs imitēsim orķestri un gluži pilnā operas skanējuma nebūs, bet ļoti patīkami, ka mūsu kolēģi Ivars Bezprozvanovs, Arvīds Zvagulis un Ilona Meija mūsu atskaņotajai opermūzikai piešķirs pareizākas krāsas, jo tikai ar klavierēm, lai arī tas būs akustiskais instruments, tomēr to nevar nodrošināt. Bet, kas attiecas uz dziedātājiem – arī es dažreiz esmu diezgan piekasīga, jo arī man ir svarīgi, lai būtu ne tikai izvokalizēti nošu augstumi, bet arī teksts tiktu parādīts tā, kā tam jābūt.

Anta Jankovska: Iespējams, ne visiem piestāv franču mūzika – tā ir ļoti īpatnēja, ļoti smalka. Uzskatu, ka arī pavadošajam sastāvam jābūt ļoti, ļoti labai izpratnei par to un arī gaumes izjūtai jābūt – franču mūzikā gaume ir ļoti būtiska lieta. Protams, mēs, dziedātāji, pastiprināti strādājam pie fonētikas, jo franču valoda ir viena no visgrūtākajām valodām. Tā, kā ir jādzied pareizi – to var teikt tikai par tiem, kas dzimuši Francijā. Turklāt runājamā valoda atšķiras no dziedamās valodas. Tas nav tik vienkārši. Un vēl. Šajā koncertā mums šķita ļoti svarīgi parādīt ne tikai slavenos un visur dzirdētos opusus, bet arī kaut ko jaunu un nezināmu – kaut ko, ko skatītāji varbūt atklās pirmo reizi. Jo vienmēr jau skatītājam vajag gan to, ko viņš zina, gan to, ko nezina. Ja ir tikai nezināmais – ir grūti, ja tikai zināmais – kļūst garlaicīgi.

Vairāk un plašāk - ierakstā.