12. jūlijā Mazmežotnes muižā un 13. jūlijā Ungurmuižā ar koncertprogrammu “Sevilja 16. gadsimtā: skaņu portrets” viesosies ansamblis “Sin Dudar”, kura sastāvā ir divi mūziķi – latviešu dziedātāja Dārta Paldiņa un spāņu lautists Djego Čakons Gamess (Diego Chacón Gámez). Abi kopīgu muzicēšanu uzsāka, studējot seno mūziku Šveicē, Bāzeles Mūzikas augstskolā Schola Cantorum Basiliensis. Duets pēc pirmavotiem iestudē 16.gadsimta spāņu mūzikas skaņdarbus, kas rakstīti laikmetam raksturīgajam instrumentam vihuelai un balsij. Šīs vasaras nogalē abi mūziķi ar šo programmu koncertēs arī Utrehtas Senās mūzikas festivālā.

Dārta Paldiņa izglītojusies Rīgas Doma kora skolā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, seno mūziku studējusi arī Francijā, Lionā un šobrīd Šveicē. Djego dzimtene ir Spānija, un jau gandrīz dekādi viņš dzīvo, studē un strādā Vācijā un Šveicē, koncertējot ar Akademie für Alte Musik Berlin, Europäisches Hanse-Ensemble, Ensemble Kontraste.

Ieva Zeidmane tikās ar abiem mūziķiem.

Dārta Paldiņa: Mēs spēlējam kopā kopš pagājušā gada oktobra, un šī ir mūsu pirmā programma - kā satikāmies studijās Bāzelē, tā arī šo programmu pamazām veidojām.

Djego studē renesanses un baroka laika mūziku, es studēju viduslaiku un renesanses mūziku, un renesanse ir mūsu satikšanās punkts.

Ar Djego ir ļoti viegli un patīkami strādāt, jo mēģinājumi ir pilni smiekliem. Citreiz mums jāsaņemas, lai tiktu līdz muzicēšanai, bet tad, kad esam tur, tad saprašanās ir ne tikai ar vārdiem, bet arī mūzikas valodā. Tā ir interesanta pieredze, ar viņu kopā muzicēt.

16. gadsimta repertuārs, kuru atskaņosim, ir drukāts turpat Seviļā un es pat neprotu to izlasīt, un tur man palīdz Djego, jo daļa no tā ir rakstīta vihuelas tabulatūrā, ierakstīta ar cipariņiem, burtiņiem. To var izlasīt tikai lautists. Tad Djego man šo melodiju transkribē vai nodzied priekšā, un tā es to mācos. Bet ir arī skaņdarbi, kuros mana dziedātāja melodija ir izrakstīta notīs, un tad to, protams, varu izlasīt pati.

Katrs skaņdarbs šķiet tāda neliela pērle, kura ar katru reizi, to dziļāk iepazīstot, atver jaunas iespējas un parāda krāsas, kas pirms tam nebija ieraudzītas, arī tekstuāli.

Skaidrs, ka šie teksti, ko mēs koncertā lasīsim, ir ļoti dziļi un reizēm ārkārtīgi skumji. Citreiz ir arī kāda humora krāsa, par mīlestību un par uzticēšanos Dievam vai liktenim. Katru reizi šo repertuāru atskaņojot un mēģinot, tas rada jaunas iespējas.

Djego, Dārta teica labus vārdus par Jums un mēģinājumu procesu. Kāda Jums šķiet sadarbība ar Dārtu?

Esmu ļoti priecīgs, ka varam sadarboties. Kopā strādāt ir tik viegli. Un viņas balss! Jūs dzirdēsiet to koncertos! Šai programmai tā ir perfekta balss, tāpēc jūtos kā īsts veiksminieks.

Šajā koncertā dzirdēsim arī jūsu spēlēto vihuelu?

16. gadsimtā visā pussalā šis bija populārākais strinkšķināmais stīgu instruments. Tas izplatījās visā Eiropā vēja ātrumā un bija ārkārtīgi populārs Eiropā, īpaši Itālijā.

Spānijā vihuela bija vissvarīgākā, bet tās skaņojums bija tieši tāds pats kā lautai. Tāpēc vienu un to pašu repertuāru var spēlēt gan uz vihuelas, gan lautas.

Šis instruments ieņēma nozīmīgu vietu galmā, augstmaņu vidū, taču to spēlēja arī vidusslāņa, augstākā vidusslāņa ļaudis. Tātad tas bija pieejams ne vien aristokrātiem, bet arī vidusslānim.

Bet popularitāte nebija ilglaicīga?

Vihuelas ziedu laiks tiešām nebija ilgs. Ja pārlūkojam mūziku, kas no tā laika saglabājusies: pirmais manuskripts ir publicēts 1536.gadā, pēdējais - 70. gados.

Tātad viss repertuārs, kas vihuelai rakstīts un ir saglabājies, tapis 50-60 gadu laikā. Pēc tam vihuela faktiski izzuda no aprites, bet kādu laiku šo mūziku vēl spēlēja lautas.

Droši vien vihuela nav vienīgais instruments, ko spēlējat, pārvaldāt visu līdzīgo instrumentu saimi?

Jā, iepazīstot seno mūziku, parasti spēlē arī visus radniecīgos instrumentus, manā gadījumā tie ir strinkšķināmie stīgu instrumenti, renesanses lauta, baroka lauta un teorba.

Kā nonācāt līdz vihuelai? Tas droši vien nav instruments, par kāda spēlēšanu sapņo bērnībā? Tolaik droši vien neko par tādu nezinājāt?

Jā, tas nav instruments, kuru var dzirdēt ielās, tas nav instruments, par kuru stāsta vecāki. Tāpat kā vairums lautistu, arī es sāku ar ģitāras spēli un tad – tā vietā, lai virzītos laikā uz priekšu, virzījos atpakaļ, atklājot šos senos strinkšķināmos instrumentus. Sāku studēt seno mūziku, devos mācīties uz Vāciju (nu jau tur dzīvoju ilgu laiku) un tieši tur arī apguvu seno instrumentu spēli.

Par tādu teorbu patiesībā pat neko nezināju. Man teica, ka varu fakultatīvi apgūt teorbas spēli – prasīju, kas tā teorba tāda – man atbildēja – tāda kā liela lauta. Izklausījās forši, domāju – kāpēc ne?

Un tā arī bija?

Jā, viņi nemeloja, instruments tiešām ir foršs.

Cik daudz dažādu mūzikas instrumentu ir jūsu kolekcijā? Ir arī kāds vēsturisks instruments vai mūslaikos radīti?

Diemžēl vēsturisku instrumentu man nav, visi ir jaunradītas seno instrumentu kopijas. Tādas lielas instrumentu kolekcijas man nav, bet, ja vēlos spēlēt vihuelu, tad vajadzīga arī renesanses lauta, baroka lauta, teorba, klasiskā ģitāra – tāds prāvs pulciņš manā istabā salasījies!

Piemēram, teorba ir instruments ar visai garu korpusu, to nav tik viegli pārvadāt.

Jā, tam vajag vietu un nav tik viegli teorbu ņemt līdzi braucienos.

Mūziku lautai solo pieraksta tabulatūrā, kam ir vairāki veidi. Tā ir tāda kā diagramma, kas visai tiešā veidā norāda, kur jāliek pirksts. Savukārt repertuārā, kur līdzās vihuelai ir arī vokālā partija, mēdz būt divi pieraksta veidi: ir parastais, kur apakšā pierakstīta vihuelas partija, bet virs tās ir līnijkopa dziedātājam ar tradicionālu notāciju.

Un ir arī tāds pieraksts, kurā vokālās partijas notis ir iestrādātas vihuelas nošu pierakstā. Man joprojām nav īsti skaidrs, vai bija domāts, ka šīs melodijas atskaņo viens mūziķis, kurš pats gan dzied, gan spēlē vihuelu. Jo, ja būtu divi mūziķi – kā gan viņi komunicētu, kā dziedātājs varētu iemācīties savu vokālo līniju? Mūsdienās jau ir dažādi avoti, kuros varam atrast šīs mūzikas transkripcijas, bet nereti es arī pats izrakstu doto melodiju – tā mēs arī strādājam.

Koncertā skanēs galvenokārt vokālā mūzika, kurā dziedātāju pavada vihuela. Lielākoties tā ir laicīgā mūzika. Bet, ja pārlūkojam vihuelas repertuāru, tad redzam līdzsvaru starp garīgo un laicīgo mūziku. Godīgi sakot, man nemaz nav bijis viegli izprast šo repertuāru. Jo pirmajā brīdī šķiet, ka mūzika ir ļoti nopietna, labi strukturēta un tieša. Bet jo vairāk to atskaņo, jo vairāk saskati humoru, kas šajā mūzikā ievīts. Jo īpaši villancicos, kas bija populārāks stils.

No komponistiem mūsu programmā iekļauts Alonso Mudarra. Dzīves pēdējos 30 gadus viņš pavadīja Seviljā un strādāja par Seviļas kadetrāles mūzikas daļas vadītāju. Par Enriki de ValderRabano nezinām gandrīz neko, savukārt Migels de Fuenljana bijis mūziķis Spānijas karaļa Filipa II galmā, turklāt viņš kopš dzimšanas bijis akls.

Es vienmēr apbrīnoju, kā šie mūziķi, kam atņemta redze vai arī dzirde kā, piemēram, Bēthovenam, kā viņi spēj sasniegt šo perfekciju, radot mūziku. Bet runājot par 16. gadsimta Sevliju, ir vairāki nošu krājumi, vairāki komponisti, bet starp viņiem nav nekādas saiknes, mēs nevaram runāt par tādu vihuelas skolu, katram komponistam bijis savs stils. Un arī katram sava sistēma, kā viņi pierakstījuši savus skaņdarbus. Tādas īstas saistības tur nav, taču mūzikas avoti gan bieži ir vieni un tie paši. Tā ir franko-flāmu vokālās mūzikas rakstības skola, viņi veidojuši vokālo skaņdarbu transkripcijas vihuelai un tas arī bijis galvenais avots, no kura mācīties, kā rakstīt mūziku un kā izprast kontrapunktu.

Cik svarīgi šo 16. gadsimta Sevilņas mūziku atskaņojot ir zināt vēsturisko kontekstu? Cik lielā mērā tas jūtams mūzikā?

Jo dziļāk saskaries ar mūziku, jo labāk saproti, ka mūzika jau nav pati par sevi, tā nav izolēta, tā dzīvo kontekstā ar vēsturi, tai ir šis kultūrvēsturiskais fons. Tātad, jo vairāk izzini vēsturi, jo labāk saproti mūziku, jo skaidrāk vari tajā izteikties.

Domāju, ka tas svarīgi ne vien atskaņotājmāksliniekiem, bet arī klausītājiem. Tāpēc arī mūsu uzdevums ir runāt ar klausītājiem, stāstīt, koncertos uzrunāt klātesošos, lai viņi uzzina ko vairāk par laikmeta kontekstu un arī izprot, ko nozīmē dziesmas teksts.

Tātad – spāniski dziedāsiet vai runāsiet?

Gan, gan! Centīšos dziedāt, par to gan satraucos! Ne jau tāpēc, ka jādzied ar Dārtu! Bet tāpēc, ka nevēlos bojāt viņas skaisto dziedāšanu! Bet labi, tā vienkārši būs daļa no humora, par ko iepriekš stāstīju. Bet es arī runāšu dažu dziesmu tekstu spāņu valodā, lai klausītāji var labāk saklausīt valodu. Un mēs šo to nodziedāsim kopā.

Vai pats esat no Seviljas?

No Kordovas, no Dienvidiem, no Andalūzijas.

Bet gadus desmit jau dzīvojat Vācijā un mācāties arī Šveicē. Tātad caur šo spāņu mūziku, sajūtat saikni ar savu dzimto zemi?

Jā, protams.

Vihuela nebija pirmais instruments, ko spēlēju, patiesībā tas bija pēdējais, ko mācījos, un šī spāņu mūzikas programma arī manā repertuārā ir jaunums. Jo vairāk lasu tekstus un atsauces par Spānijas vietām, jo vairāk izjūtu nostaļģiju, domāju par savu dzimteni.
 

Koncerta programmā mūzika vihuelai un balsij no trim 16. gadsimta komponistu krājumiem:

Migels de Fuenljana (Miguel de Fuenllana, 1525 – 1579), krājums “Orfeja Lira” (Orphénica Lyra), Sevilja, 1554;
Alonso Mudarra (Alonso Mudarra, ca.1510 – 1580), ”Trīs vihuelas mūzikas tabulatūru grāmatas” (Tres libros de música en cifra para vihuela), Sevilja, 1546;
Enrike de Valderrabano (Enríquez de Valderrábano, ca.1500 – 1557), “Vihuelas mūzikas grāmata ar nosaukumu Sirēnu mežs” (Libro de música de vihuela intitulado Silva de Sirenas), Valjadolida, 1547

Par izcilajiem spāņu komponistiem - vihuelas meistariem zināms maz. Migels de Fuenljana, lai arī akls kopš dzimšanas, savu skaņdarbu krājumu izdošanas laikā strādājis par mūziķi Spānijas karaļa galmā Valjadolidā, pēcāk dzīvojis Seviljā, strādājis Izabellas de Valuā un Spānijas karaļa Filipa II galmā, un dzīves noslēgumā bijis mūziķis Portugāles karaļa Sebastiāna galmā. Alonso Mudarra bijis Spānijas karaļa galma mūziķis, kas guvis pieredzi arī Itālijā, pēc atgriešanās Spānijā kļuvis par priesteri un kopš 1546. gada strādājis par Seviļas katedrāles mūzikas daļas vadītāju. Izcilais komponists un vihuelists Enrike de Valderrabano strādājis par mūziķi Mirandas grāfistē Spānijā. Viņa skaņdarbu krājumi ietver ne tikai oriģinālkompozīcijas, bet arī bagātīgu klāstu citu ievērojamu 16. gadsimta Eiropas komponistu (kā Huans Vaskess, Žoskēns de Prē, Djego Ortiss, Kristobals de Moraless) vokālo un instrumentālo skaņdarbu pārlikumus vihuelai un balsij.
Koncerta programmā iekļautas arī divas tradicionālas dziesmas, kas skanējušas Spānijas teritorijā nedaudz pirms augstākminēto komponistu darbības laika. Ladino dziesmas ir unikāla un bagāta sefardu ebreju kultūras mantojuma daļa. Šo dziesmu izcelsme ir Ibērijas pussala, Spānija un Portugāle. Abas šajā programmā iekļautās ladino dziesmas, visticamāk, radušās Ibērijas pussalā pirms 1492. gada. Sākotnējie sefardu sieviešu dziedājumi laika gaitā piedzīvojuši transformācijas, piemēram, melodijas nereti tiek atskaņotas ar harmonisku pavadījumu.