16. septembrī kultūrvietā “Diagonāle”  un 17. septembrī Baldones observatorijā starpdisciplinārais ansamblis Hortus aicina uz koncertuzvedumu “Zelta zivtiņa” pēc Aleksandra Puškina pasakas motīviem.

Tā būs 21. gadsimta pasaka pieaugušajiem, kur vienā performancē apvienosies vairāki mākslu veidi un žanri: mūzika satiksies ar deju, stāstījumu, tēlotājmākslu un gaismas projekcijām.

Ansambli Hortus 2021. gadā izveidoja baletdejotāja Anna Russke un pianiste Magone Runka, taču šogad ansamblim pievienojušās arī čelliste Nadežda Jeraševa un klarnetiste Agnese Skrastiņa.

Anna Marta Burve tikās ar pianisti Magoni Runku un klarnetisti Agnesi Skrastiņu.

Magone: Šo ansambli izveidojām  kopā ar brāli Mārci, jo vēlējāmies eksperimentēt un izveidot ko neordināru. Es biju piedalījusies līdzīgos projektos Vācijā, bet mūziķi vienmēr bija pavadošais sastāvs. Mēs  izdomājām, ka vēlamies būt solisti, iziet ārpus komforta zonas un izveidot ko citādu. Kā iedvesma bija konkurss Nīderlandē, kurā viens no galvenajiem noteikumiem bija apvienot uz vienas skatuves vairākus mākslas veidus tā, lai neviena no tām nezaudē savu individualitāti.

Kādi mākslas veidi sastopas ansamblī?

Magone:  Katrā projektā ir citādi. „Zelta zivtiņā” tā ir mūzika, laikmetīgā un klasiskā deja, literatūra, projekcija un aktiermāksla.

Kāpēc Hortus un ko šis vārds nozīmē?

Magone: Hortus latīņu valodā nozīmē ‘dārzs’, un mēs visi esam no Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas.

Kā notiek koncepcijas izdomāšana?

Agnese: Sazināmies zoom, jo Magone lielākoties dzīvo Vācijā, un vienkārši  "breinstormojam", piedāvājot idejas. Vienojāmies, ka neviena ideja nav slikta un labāk to ir vairāk.

Magone: Šī projekta iesākumā bija pasaka ”Zelta zivtiņa”, katrai iedalījām tēlu un scenārijam piemeklējām skaņdarbus, deju kustības, izdomājām, ka nepieciešamas projekcijas, jo ir jūras valstība un maģija šajā pasakā.

Kāpēc  starpdisciplināri teātra mākslā mūsdienās ir tik svarīga?


Magone: Man apnika slēpties aiz instrumenta un gribu parādīt publikai, ka mēs esam daudzpusīgi, dzīvi cilvēki, kas ir gatavi izaicinājumiem. Publika varbūt ir nedaudz nogurusi no tā, ka visu laiku ir viens un tas pats, gribas redzēt kaut ko jaunu, interesantu. Bet tajā pašā laikā nevēlos pazaudēt to akadēmiskās mūzikas sarežģītību un parādīt šos skaņdarbus publika, kura, manuprāt, nedaudz baidās no 20. un 21. gadsimta mūzikas. Un tad to pasniegt nedaudz citādā „mērcē”.