Pirmdien, 13. oktobrī, Latvijas Radio 1. studijā un tiešraidē LR3 "Klasika" izskanēs jaunās dziedātājas Annijas Kristiānas Ādamsones soloprogramma, kurā kopā ar pianisti Hertu Hansenu tiks atskaņotas Riharda Štrausa dziesmas un latviešu komponistu Jurjānu Andreja, Jāzepa Mediņa un Tālivalža Ķeniņa vokālā lirika.

Ar šī gada LR3 rezidējošo mākslinieci tikās Anna Marta Burve, pirms runām par koncertu apcerot vokālistu miega un ēšanas paradumus. Uzzinām Annijas domas par Riharda Štrausa mūziku un to, cik ļoti komponists mīlējis soprāna balsi. Runāts tiek par dziedāšanu latviešu valodā, par patiku pret izaicinājumiem un klausīšanos ar atvērtību.

Annija Kristiāna Ādamsone:

Šī programma ir veidota vēlīnā romantisma stilā, tai pašā laikā arī ar impresionistiskām un ekspresionistiskām krāsām - ļoti daudzveidīga.

No manas puses tā balstās uz Riharda Štrausa vokālo kamermūziku. Mēs varēsim dzirdēt trīs no Brentano Lieder, kas sievišķo pasauli atraisošas dziesmas. Klemensa Brentāno dzeja ir pilna ar misticismu, noslēpumainību un dažādiem simboliem. Katra no trim dziesmām, kuras izvēlējos, jo kopā ir sešas, ir vokāli ļoti prasīgas  - tās ir aktīvākās no šī cikla, pilnas ar koloratūrām. Vēl no Štrausa ievijām kaut ko liriskāku, nosvērtāku - viņa agrīno opusu Die Nacht, kas ir Štrausam raksturīgā liricismā, ļoti melanholiski piesātināta, skaista lēnā dziesma. Štrausa bloku noslēgsim ar Morgen!, kas arī ir skaista, liriska, plūstoša dziesma, kurā mums pievienosies Andrejs Jegorovs ar vijoles solo.

Štrausam ļoti raksturīgi visās dziesmās, vai tas būtu ar klavierēm, vai ar orķestri, spilgi izcelt soprāna balsi. Tev kā koloratūrsoprānam tas ir kaut kas tavai balsij pateicīgs vai tomēr Štrausa rakstībā nāk klāt arī izaicinājumi?

Annija Kristiāna Ādamsone: Man ļoti patīk izaicinājumi, man ļoti patīk koloratūras un ar tām sevi izaicināt, bet arī garas un liriskas frāzes, kuras ir teju kā nebeidzamas melodijas, kas Štrausam arī ļoti patīk. Es to izbaudu. Mani ļoti, ļoti aizrauj Riharda Štrausa mūzika. Pirmoreiz ar to saskāros tikai pagājušajā gadā, kad sāku mācīties Cerbinetas lomu operā “Ariadne Naksā” Trīres teātrī. Tā man bija ātri jāapgūst, un tas bija pārsteidzoši viegli - ārija, lai arī ļoti gara un sarežģīta, ļoti organiski "sēdēja" manā balsī.

Kopš tā laika labā nozīmē saindējos ar Štrausa skaņveidi un interesantajām harmonijām, un joprojām esmu apburta, tādēļ šajā programmā izvēlējos dziļāk paskatīties viņa kamermūzikā.

Štrausa opermūzika tiek likta blakus Vāgnera mūzikai. Abi lielie vācu komponisti, un tas, kā balss ir jānes pāri orķestrim, ir pamatīgi. Man pasen bija saruna ar Tarmo Peltokoski, un viņš teica: “Nē, tās Štrausa operas es izturēt nevaru, tur ir teksts, teksts, teksts un tad nedaudz mūzikas”. Kā ir ar kamermūziku? Kā šo “teksts, teksts, teksts un nedaudz mūzikas” raksturotu šajā kontekstā?

Tas atšķiras no darba uz darbu. Agrīnākie darbi ir klasiskākā veidā melodiski, taču, jo tālāk viņa daiļradē, jo arvien sadrumstalotāki kļūst melodiskie motīvi,  to ir daudz un tie ir tik dažnedažādi, un katrā no tiem ir kāds raksturs. Tas ir ļoti svarīgi Riharda Štrausa mūzikā, ka jāveido dažādi raksturi. Orķestrācija operā ir ļoti bieza gan Vāgneram, gan Štrausam, bet es pēc savas pieredzes tomēr teikšu, ka

Štrausam ir daudz caurspīdīgāka orķestrācija, viņš vairāk domā par solistiem un trauslumu mūzikā.

Vai tu varētu pastāstīt arī par latviešu mūziku, kas skanēs pirmdienas koncertā?

Man ļoti patīk, ka mēs programmā iekļāvām arī kaut ko no latviešiem. Tās ir romantiskas dziesmas, un tās lieliski sader kopā ar Štrausa mūziku. Pirmā būs Jāzepa Mediņa “Tu aizej tālumā”, kas sarakstīta 1944. gadā. Tā ir atvadu dziesma, melanholijas un sāpju pilna, bet tomēr noslēdzas ar cerību. Dziesmas tekstu var interpretēt dažādi, tas nav obligāti jāsaista ar romantiskām sajūtām, bet tā var būt. Mēs nezinām, kāda bija viņa doma, šo rakstot. Laikmeta kontekstā tie var būt arī trimdā devušies ģimenes locekļi. Tās var būt kaut vai atvadas no jaunības. Uz to var dažādi skatīties, tāpēc tas konceptuāli iederas mūsu programmā, kas ir balstīta uz sievietes emocionālās pasaules atklāšanu.

Mēs izejam cauri dažādiem cikliem - sapņiem, iekšējai miera sajūtai, arī kvēlošām, ugunīgām sajūtām un vilkmei pēc mīlestības, - bet beigās atkal nonākam pie iekšēja miera.

Vēl no latviešiem izvēlējāmies Jurjānu Andreja “Jel nevaicā” ar Puškina dzeju, bet atdzejojums, protams, latviski. Tas ir mazs, lirisks monologs, ļoti sirsnīgs. Šeit varam izcelt arī čella nokrāsu, ar ko pievienosies Ēriks Kiršfelds. Iespējams, šajā skaņdarbā pievienosies arī Andrejs Jegorovs, un ar šo varēsim noslēgt koncertu. Šī programma kopā veido vienotu stāstu par mīlestību, ilgām, sapņiem, šķiršanos, un beigās mēs tomēr atrodam mieru sevī.