Tuvojoties projekta "Spriedze. Jaunie Latvijas glezniecībā III" noslēgumam, 26. maijā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" kultūras un izklaides programmas "Ars Rezumē" ietvaros skanēs koncerts Neurostenia.

Tā būs vienreizēja iespēja izstādes tematiskajā un estētiskajā gaisotnē iepazīties ar jaunās komponistes Annas Ķirses skaņdarbiem vokālam un dažādiem instrumentālajiem sastāviem. Ar Annu tiekamies "Neatliekamajā sarunā".

Iesākumā vārds izstādes kuratorei Elīnai Ķempelei, kura uzsver: "Katras lielās izstādes noslēgumā rīkojam kādu zīmīgu psākumu, un šoreiz dabiskā kārtā nāca ideja - ja reiz izstādē piedalās jaunie mākslinieki, tad būtu loģiski publiku iepazīstināt ar kādu no jaunajiem mūzikas autoriem.

Doma par Annu radās uzreiz, pavisam dabiskā kārtā -  viņas mūzika ir tāda spriedzīga...

Arī mākslinieki skāruši dziļus jautājumus, kas rada garīgo un emocionālo spriedzi, tomēr ar dažiem izņēmumiem ekspozīcijā iekļautie darbi nav tik ļoti ekspresīvi - drīzāk latviski mierīga tā spriedze. Bet Annas darbi savukārt ir tiešām muzikāli spēcīgi, tāda īsta skaņas spriedze."

Anna Ķirse sarunas sākmā pauž prieku par jauno mākslinieku izstādi, bet, vaicāta par programmā iekļautajiem darbiem, atklāj: "Šobrīd mācos Latvijas Mūzikas akadēmijas 3. kursā, tāpēc daudzi opusi radīti studiju programmas ietvaros. Vissenākā kompozīcija ir no 2013. gada ar islandiešu tekstu. Toreiz pat nezināju, vai ar to mani uzņems akadēmijā... Tas bija pats pirmais akadēmiskais skaņdarbs, kuru radīju. Neurostenia ir 1. kursa darbs - to rakstīju, iedvesmojoties no saviem vecākiem, kuri ir ārsti: bērnībā pēc skolas diezgan daudz laika pavadīju slimnīcā, skatoties operācijas un noraugoties, kā mamma pārsien brūces. Tas viss nogulsnējies. Brīdī, kad Elīna mani uzrunāja koncertam, sāku domāt - vai tie darbi ir ar nepieciešamo spriedzi, bet iedziļinoties sapratu: pilnīgi visos tā tiešām arī ir!"

Kurš vispār ir spriegākais brīdis skaņdarba tapšanā? "Sākums un beigas. Iesākt ir grūti - ilgi domāju dažādus risinājumus, un vislielākā spriedze ir mēnesi vai divus pirms darba nodošanas: tad idejas ir sakrātas un, sevi nesaudzējot, pa naktīm arī viss notiek."

Annas darbi ir lakoniski. "Nemāku izstiept kompozīciju tikai tāpēc, ka nepieciešams konkrēts apjoms. Man patīk, ja jūtu - skaņdarbs ir pabeigts. Nevēlos pielikt kādu piedēkli. Lai gan nākamie opusi, kas top, hronometrāžas ziņā būs citādi. Kamermūzikas festivālā "Sansusī" 12. augustā skanēs mana "Koku opera " - tāds interesants projekts, bet nākamā gada rudenī gaidāma pirmizrāde kameroperai, kuru iestudēs Viesturs Meikšāns. Plānojam to uzvest Spilves lidostā."

Latviešu laikmetīgās operas tēma un tas, kas notiek mūsu operteātrī, Annai Ķirsei ir aktuāla tēma; viņa prāto - tas droši vien arī laikmetīgo operu cikla "Lulū" sakarībā, kam pati bijusi iniciatore.

"Biju sasjūsmināta par Kristapa Pētersona "Mihails un Mihails spēlē šahu" un esmu sašutusi, ka skatītājiem vairs nav iespēju to vērot. Tāpat arī Andra Dzenīša "Dauka" nepelnīti ātri tika noņemta no lielās skatuves. Žēl, ka mūsu Opera tādu laikmetīgāku, ekstrēmāku mūziku īsti neatbalsta," prāto Anna Ķirse.

Cilvēka balss pēc Annas ieskata ir sevišķs instruments. "Domāju, tas varbūt ir ģenētiski - mana vecmāmiņa savulaik mūsu konservatorijā mācījās operdziedāšanu. Diemžēl viņu izsūtīja. Taču jau no agras bērnības viņa mani skolojusi dziedāšanā, esmu dziedājusi arī džezu, un šobrīd pie Airas Rūrānes mācos akadēmisko dziedāšanu. Jā, balss man ir tuva, tā ir arī kā meditācijas veids. Kad man ir skumji, dziedu mājās vai dabā."

Akadēmiskajā mūzikā Anna Ķirse, tēlaini runājot, ienākusi pa sānu vārtiem. "Sāku ar elektronisko mūziku, bet sapratu, ka trūkst profesionālo iemaņu, lai attīstītos.

Aizgāju pie Rolanda Kronlaka un ar zemu noliektu galvu teicu, ka vēlos kaut ko iemācīties... Viņš bija ļoti saprotošs - klausījās manus primitīvos skaņdarbus un nemaz nesmīkņāja.

Teicu viņam - varbūt pēc pieciem, sešiem gadiem? Viņš atbildēja - nākamgad! Tad tapa Krummi svaf i klettagja. Un tad sākās grūts posms: īsā laikā vajadzēja apgūt visu teoriju - burtiski gada laikā apgūt visu vielu, lai iestātos Mūzikas akadēmijā. Jo bērnībā biju beigusi vien četras klases mūzikas skolā. Tētis gribēja, lai esmu pianiste, bet es toreiz - neparko! Tāds klasisks stāsts..."

Kāds ir labais ideju tveršanas laiks - vai iedvesma pie Annas atnāk pati, vai tā ir īpaši jāaicina, vai tomēr visusvarīgāks ir vienkārši darbs? "Visi trīs kopā - gan tas, ka atnāk pati, gan tas, ka aicinu, uzburot kādu konkrētu vidi - strādāju mājās, un man loti patīk, kad esmu viena: bieži klausos komponistus, kuri mani iedvesmo, mēģinot panākt nerealitātes sajūtu. Protams, arī tas, ka pacietīgi jāstrādā."

Sev tuvo autoru vidū Anna min Šostakoviču, Prokofjevu, Šarīno, Grizē. "Nevaru izskaidrot, kāpēc konkrētās skaņas mani uzrunā. Manā mūzikā tas krāsu prieks nemaz nav tik aktuāls, kaut to nevar teikt par dzīvi - tajā ir liels krāsu prieks," smejas Anna.

Bet jautāta, kas bijis efektīgākais paņēmiens, ko likusi lietā kādā kompozīcijā, Anna prāto - katrā darbā esot kas cits.

"Darbs Amanita muscaria, kas skanēs koncertā, ir konceptuāls. Izvēlējos trīs ķīmiskās formulas mušmirei, kas izraisa halucinācijas. Tās izgriezu, uzliku uz partitūras, un no tā arī izriet visa secība. Lielai daļai šis skaņdarbs šķitīs ļoti ekstrēms," stāsta Anna.

Viņa skaidro, ka čellam, lai mainītu skanējumu, jāievieto dažādi objekti - metāls, plastmasa, papīrs. "Ieliekot plastmasu, iespējams panākt elektronisku skanējumu."

Sarunas gaitā kopā ar Annu izstaigājam ekspozīciju, uzzinām, ka Annai ļoti patīk Ata Jēkabsona mākslas pasaule. Abus vieno arī sadarbības projekts, kas būs baudāms - decembrī - Anna raksta īpašu kordarbu viņa izstādei. Vel arī Liene Bondare ir Annas laba draudzene.

Projekta vizītkarte

Izstāde “Spriedze. Jaunie Latvijas glezniecībā III” kultūras dzīves interesentiem piedāvā nākamo mūsu mākslinieku paaudzi, atklājot gan katra dalībnieka individuālo rokrakstu, gan aktuālos problēmjautājumus. Projekta izskaņā muzejs aicina iepazīt arī vienu no Latvijas jauno mūziķu plejādes spilgtākajām pārstāvēm – komponisti Annu Ķirsi. Vai mūziķus un gleznotājus nodarbina un iedvesmo kopējas tēmas un impulsi? Varbūt kādas līdzības saskatāmas mākslinieciskajā izteiksmē un intonācijā? Vai tomēr katra autora pašizpausme ir tik unikāla, ka šādi vispārinājumi ir nevietā? Ļoti iespējams, šis koncerts spēs sniegt kādas atbildes, vismaz Annas Ķirses daiļrades un konkrētās izstādes kontekstā.

Muzikālo vakaru "Arsenāla" vestibilā ieskandēs kompozīcijas: Krummi svaf i klettagja (2013) – skaņdarbs soprānam, kuru izpildīs Latvijas Radio kora pirmais soprāns Agate Burkina, un Neurostenia (2014) – skaņdarbs altam un koncertflīģelim, kura atskaņojumā piedalīsies altists un topošais diriģents Artūrs Gailis kopā ar mūziķi Kristiānu Ozoliņu.

Darbā Krummi svaf i klettagja izmantoti Islandes tautas folkloras teksti, un iedvesmu komponiste smēlusies no norvēģu black metal pamatlicēja Varga Vikernesa (Varg Vikernes) albuma Umskiptar (2012).

Dziesma vēsta par kraukļiem, kuri aukstā ziemā cīnās ar izsalkumu, liekot aizdomāties par cilvēka dabu un uzvedības transformācijām krīzes apstākļos.

Savukārt skaņdarbs Neurostenia (2014) tapis Pētera Vaska fonda organizētajā jaundarbu konkursam, kurā tika godalgots ar 2. vietu.

Koncerta otrajā daļā, kas norisināsies jau izstāžu zālē, klausītāju uzmanībai tiks piedāvātas trīs kompozīcijas: Amanita muscaria (2014), kuru atskaņos starptautisku atzinību guvusī flautiste Liene Dobičina, vijolniece Kristiāna Ozoliņa, Liepājas Simfoniskā orķestra klarnetists Sigurds Vincents Lallo, čelliste Undīne Balode un diriģents Artūrs Gailis, Am moor (2015) dziedātājas Agates Burkinas izpildījumā un The B-series (2015) – skaņdarbs trompetei un paštaisītam sitaminstrumentam – laika mašīnai. Atskaņojumā piedalīsies trompetists Kārlis Jēkabsons un sitaminstrumentālists Elvijs Endelis.

Skaņdarba Amanita muscaria (2014) pamatideja ir muzikāli interpretēt mušmirē esošos ķīmiskos elementus, kas izraisa halucinācijas – muscimol, muskazon un ibotenic acid., tādējādi melodiju izmantojot kā instrumentu ilustrācijai. Savukārt dziesma Am moor (2015), kurā izmantota austriešu dzejnieka, ekspresionista Georga Trākla (Georg Trakl, 1887–1914) dzeja, rosinās uz romantiskām, taču ne liriskām pārdomām. The B-series (2015) mūzikas cienītājus pārsteigs ar pašas komponistes dizainēto un Edgara Spridzāna radīto sitaminstrumentu – laika mašīnu.

Anna Ķirse, viena no perspektīvākajām un interesantākajām jaunajām Latvijas komponistēm, pirmos soļus mūzikas sacerēšanā spēra vēl bērnībā, taču pavisam nopietni kompozīcijai sāka pievērsties 2013. gadā, iestājoties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docenta Rolanda Kronlaka kompozīcijas klasē. Šobrīd viņa turpina studijas lektora Jāņa Petraškēviča klasē. Mākslinieces tematisko interešu centrā ir realitātes un ilūzijas jēdzienu konfrontācija, realitātes robežu pārbaudīšana kā instrumentu tehniskā pielietojuma, tā mūziķu emocionalitātes gradāciju ziņā. Komponēšanas procesa pamatā ir sadarbība ar konkrētiem mūziķiem, ar kuriem kopā tiek pētītas katra instrumenta skaniskās iespējas, tādējādi nonākot līdz apzinātai nošu partitūrai. Vairākās kompozīcijās redzama elektroniskās mūzikas ietekme un vēlme akustisko instrumentu skanējumu pietuvināt elektronikai.

Kopš 2008. gada Latvijas Nacionālais mākslas muzejs piedāvā saviem apmeklētājiem kultūras un izklaides programmu “Ars Rezumē”. Tuvojoties lielās izstādes noslēgumam, LNMM izstāžu zālē "Arsenāls" iepriekš izziņotā ceturtdienas (vai citas dienas) vakarā tiek rīkots īpašs pasākums ar aicināto viesu uzstāšanos: dzejniekiem, mūziķiem, teātra dalībniekiem, dejas māksliniekiem un citām radošām personībām.

“Ars Rezumē” mērķis ir atbalstīt dažādu radošo aktivitāšu norisi un paplašināt "Arsenāla" piedāvāto kultūras pasākumu klāstu, radīt draudzīgāku, sabiedrībai atvērtāku publisko telpu, kurā pulcēties ne tikai uz izstādes apskati.