Pagājušās nedēļas beigās "Klasikas" kolēģe Anete Ašmane-Vilsone bija devusies uz Vīni, kur "Konzerthaus" apmeklēja sitaminstrumentālista Manu Delago, sitāras mūziķes un komponistes Anuškas Šankāras un stīgu orķestra "Mosaik" koncertu "Between Us", savukārt Vīnes Mūzikas biedrības Zelta zālē klausījās Vīnes filharmoniķu un Andra Nelsona koncertu, kurā solists bija Gotjē Kapisons. Tāpat viņa apmeklēja arī Roja Lihtenšteina izstādi muzejā "Albertina" un secesionistu izstādi Vīnes muzejā. Par to visu Anete stāsta "Neatliekamajā sarunā". 

Anete Ašmane-Vilsone: Vīne no visām pārējām Eiropas pilsētām noteikti ir mana vismīļākā pilsēta, uz kuru es varētu braukt un braukt, un

katrreiz, kad atbraucu no Vīnes, man jau gribas ieplānot nākamo ceļojumu, jo man tiešām ļoti, ļoti patīk Vīne! Gan kā pilsēta, gan arī tas, ka aizbraucot uz turieni jebkurā gadalaikā, ir virkne kultūras notikumu: katru vakaru kaut kas ir Vīnes Valsts operā, Vīnes Mūzikas biedrībā, Vīnes "Konzerthaus" un vēl daudzās citās vietās.

Kā seriāla "Sisī" fani mani saista Austrijas ķeizara un imperatores Elizabetes vēsture un kopumā Austroungārijas Hābsburgu dinastijas vēsture.

Rūta Paula: Šoreiz tev bija divi konkrēti brauciena mērķi. Sāksim ar mūsu pasaulslavenā diriģenta Andra Nelsona vadīto koncertu kopā ar Vīnes filharmoniķiem 31. maijā. 

Parasti, domājot, kad braukt uz Vīni, vispirms gribas apskatīt koncertu kalendāru, un nekad jau nevar izvēlēties, jo visu laiku tur kaut kas notiek: Vīne ir viena no tām Eiropas klasiskās mūzikas metropolēm, kas piedāvā ļoti daudz izcilu koncertu ar ļoti daudziem izciliem māksliniekiem. Bet šoreiz gribējās dzirdēt, kā Andris Nelsons muzicē kopā ar Vīnes filharmoniķiem. Solists šajā koncertā bija franču čellists Gotjē Kapisons, un viņa sniegumā varējām dzirdēt Dmitrija Šostakoviča Pirmo čellkoncertu Mibemol mažorā. Vīnes publiku tas sajūsmināja un klausītājiem patika, bija ovācijas, un čellists kopā ar orķestra čellu grupu pēc tam atskaņoja papildus vēl arī Šostakoviča Prelūdiju, bet man jāteic, ka tieši no solista puses mani šī interpretācija līdz galam īsti nepārliecināja: varbūt tāpēc, ka nāku no Latvijas mūzikas vides, kur šī krievu mūzikas kultūra ir ļoti labi zināma – mums ir lielas tradīcijas tās atskaņošanā, mūsu mūziķiem ir liela izpratne par šo kultūru un par šo mūzikas skaņu rakstu, par vēsturiskajiem notikumiem un kontekstiem, kādos šī mūzika radīta:

Šostakoviča Pirmais čellkoncerts man vienmēr asociējies ar lielu spriedzi, lielu enerģiju, ar iekšēju trauksmi, otrajā daļā – pat traģismu, un mūziķi, kas nāk no citas mūzikas kultūras, no citām tradīcijām – šajā gadījumā kā Gotjē Kapisons no Francijas – šo mūziku izjūt citādi.

Tas nav ne slikti, ne labi – tā tas vienkārši ir, līdz ar to man, sēžot "Musikverein" Zelta zālē, pietrūka asuma, kodolīguma, varbūt pat precizitātes, nerva, ko mēs sagaidām un dzirdam šī koncerta pirmatskaņotāja Mstislava Rostropoviča sniegumā – viņam šis opuss ir veltīts. Neizjutu, ka solists spētu identificēties ar tiem notikumiem, ko šī mūzika atspoguļo.

Tikām Andris Nelsons ir godalgots diriģents tieši arī ar Šostakoviča mūzikas interpretācijām, un bija iespējams dzirdēt, ka orķestrī visas šīs manis nosauktās kvalitātes ir dzirdamas – tur bija asums, precizitāte, groteskums, dažās vietās – arī traģisms, un tas apliecina, ka Andrim Nelsonam un Vīnes filharmonijas orķestrim ir ļoti liela savstarpēja mijiedarbība.

Bet solista gadījumā tas tā īsti nebija. Taču publika bija sajūsmā, cēlās kājās un sauca "Bravo!"

Droši vien, ka Dmitrija Šostakoviča mūziku Andris iemācījis izprast ne tikai Vīnes filharmoniķiem, bet arī citiem orķestriem. Taču saprotams, ka dažiem solistiem tas vēl neizdodas – viņi vienkārši nevar izprast Staļina laiku un apjaust visu to traģiku, ko piedzīvojuši mūsu senči. 

Ir interesanti par to domāt, jo arī es to neesmu piedzīvojusi, jo esmu dzimusi pašās gadsimta beigās, taču kaut kā laikam tas mūsu kultūras kodā un izpratnē ir. Mācību iestādēs par to runājot, klausoties un analizējot interpretācijas, tas laikam ienācis arī jaunākajā paaudzē, kas dzīvo mūsu teritorijā. Bet citās valstīs ir citādi. Tur bija dzirdama vairāk vēlīnā romantisma interpretācija. Arī otrajā daļā tā bija tāda skumja mūzika: interpretācijā nejutu iekšējo cīņu, iekšējo traģismu.

Koncerta otrajā daļā bija Žana Sibēliusa Otrā simfonija, ko Andris interpretējis ne reizi vien. Kā viņam tas izdevās kopā ar Vīnes filharmoniķiem? 

Tas bija ļoti patīkams atskaņojums!

Vīnes "Musikverein" akustikā ir patīkami klausīties gandrīz jebko, taču bija lieliski dzirdēt orķestri, kuru tiešām sajūti kā vienu veselumu – tu burtiski jūti, kā mūziķi viens otrā ieklausās, lai veidotu kopīgas saspēles un frāzes.

Ne vienmēr arī Latvijā varam dzirdēt un pārliecināties, ka diriģents simfonijas ciklu uztver kā vienu veselumu un tās 40, 45 minūtes mūs izved cauri partitūrai, nevis mākslīgi veido kādas kulminācijas ik pēc piecām minūtēm... Ka interpretācija nav kā Amerikāņu kalniņš, bet ka tas tiešām ir viens vesels plūdums no sākuma līdz beigām, un, nonākot pie fināla, tu jūti, kā tu esi tur nokļuvis. (..) Viss bija ļoti labā kombinācijā, labā sakausējumā, ļoti pārdomātā interpretācijā, ko Andris Nelsons kopā ar Vīnes filharmoniķiem piedāvāja. Brīnišķīgi.

Arī publika sagaida Andri Nelsonu ar atzinību un pazīšanas sajūtu?

Jā, biju pirmajā no koncertiem, kas viņiem kopumā bija paredzēti trīs vai pat četri, un arī šis bija praktiski izpārdots, kas nozīmē, ka Vīnes publika Andri Nelsonu gaida; arī ovācijas bija ļoti lielas. Arī šonedēļ Andris Nelsons muzicēs kopā ar Vīnes filharmoniķiem – tā gan jau būs pavisam cita programma.

Arī 7. jūnijā Šēnbrunnas pils dārzā, ikgadējā Vīnes filharmoniķu vasaras koncertā, kam šogad ir 20. gadadiena, Andris Nelsons muzicēs kopā ar šo orķestri un soprānu Līsi Dāvidssenu. Programmā būs gan Riharda Vāgnera mūzika, gan Bedržiha Smetanas, Džuzepes Verdi, Arama Hačaturjauna un arī Dmitrija Šostakoviča opusi.

Tā ir ļoti jauka tradīcija, turklāt koncerts ir bez maksas – Vīnes Šēnbrunnas pils dārzā jebkurš var iet un piknika atmosfērā klausīties klasisko mūziku vai arī to darīt mūsu "Klasikas" tiešraidē!

Kā tev šķiet – vai Andris Nelsons savās diriģenta izpausmēs mainās?

Man liekas, ka pēdējos gadus viņu jo īpaši interesē lielformas, tādi pamatīgi darbi – Vāgners, kas bija arī Rīgā, Šostakovičs, vēl citi lieli darbi. Sibēliusa simfonija, kas no diriģenta prasa ļoti daudz: pēc koncerta Vīnē tas bija redzams – ka viņš tiešām atstājis visu sevi uz skatuves, visu sevi atdevis mūzikai, orķestrim, klausītājiem.

No klausītāju puses ir ļoti, ļoti patīkami redzēt šo atdevi, kas ir nevis vienkārši pašmērķīga, bet tiešām – dzirdēt to mūzikā un sajust domas vērienu, interpretācijas apjomu.

Un nekad viņš sev nedod atlaides.

Nu jā, tā laikam ir mūsu mūziķu rakstura iezīme...

Vairāk – audioierakstā.