13. maijā ar īpašu koncertu “Saldi rūgti mūžīgais” noslēgsies Latgales vēstniecības GORS 10 gadu jubilejas notikumu sērija "10 kā 1". Uz skatuves būs dziedātāja Gunta Gelgote, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un diriģents Andris Poga, programmā piedāvājot Jāņa Ivanova simfonisko poēmu “Varavīksne”, Fransisa Pulenka Gloria un Dmitrija Šostakoviča 15. simfoniju.

Sarunā ar diriģentu Andri Pogu - par koncerta programmas konceptu, Jāņa Ivanova un Frānsisa Pulenka mūziku, īpaši viņa vokālisimfonisko darbu Glorija, kas Andra Pogas daiļradē ir jauna partitūra. Tas tapis komponista mūža nogalē, ir ļoti spožs un esenciāli spilgts darbs, kurā neiztrūkst arī Pulenkam raksturīgā humora deva. Par cikla otro daļu Laudamus te komponists sacījis: "Iztēlojos, kā benedīktīniešu mūki spēlē futbolu".

Koncertu vainagos Dmitrija Šostakoviča 15. simfonija - opuss, kas pirmajā brīdī nekādi nesaistās ar svētku tematiku! Sarunas gaitā Andris Poga atklāj savu attiekmi pret Šostakoviča mūziku šodien, par tās nozīmību mūsdienu situācijas kontektā, kā arī par simfonijas izskaņu, kas šoreiz ieplānota atšķirīgi, iesaistot Edgara Mākena jaundarbu.

Andris Poga: Šī programma tapa jau pirms diezgan ilga laika, kad saņēmām uzaicinājumu kā orķestris [LNSO] un es kā diriģents – piedalīties desmitgades koncertā. Es to pieņēmu ar ārkārtīgi lielu prieku, jo tā nu sanāca, ka LNSO neuzstājās koncertzāles atklāšanas koncertā, bet, protams, daudzas reizes pēc tam.

Jāteic, ka šo desmit gadu laikā orķestrim ar GORU ir izveidojusies tiešām cieša radošā sadarbība, es pat gribētu teikt – draudzība.

Sarunās ar GORA vadošajiem cilvēkiem – konkrēti gribas minēt māksliniecisko vadītāju Ilonu Rupaini un direktori Diānu Zirniņu – mums vienmēr ir bijušas ļoti radošas, auglīgas, produktīvas diskusijas. Šis koncerts pēc savas uzbūves un repertuāra varbūt mazliet atšķirsies no tradicionāliem jubilejas vai galā tipa koncertiem, kur visi iespējamie ēdieni ir uz galda un sajaukti vairāk vai mazāk veiksmīgā miksā. Šī programma ir daudz konceptuālāka. Kā izejas punkts ir mūsu vienprātība par to, ka GORS ir Latvijā, manuprāt, labākā koncertzāle akustiskai simfoniskajai mūzikai. LNSO, protams, ir Latvijā lielākais simfoniskais orķestris, līdz ar to ir abpusēja vēlme atskaņot šos „lielos darbus” gan regulārajos koncertos, gan īpaši jau jubilejas reizē. Vēl ir trešais ārkārtīgi būtiskais elements – Valsts akadēmiskais koris „Latvija”- , ar ko arī gan orķestrim, gan koncertzālei ir ilgstoša un ļoti cieša sadarbība. Kā pirmo un galveno uzdevumu mēs nostādījām atrast kādu vokāli simfonisku skaņdarbu, kas šajā svētku reizē būtu ļoti spilgts un piemērots akcents, un tā būs franču komponista Fransisa Pulenka Gloria.

Vēl, protams, mēs nevaram braukt uz Rēzekni un svinēt jubileju bez Jāņa Ivanova mūzikas.

Mēs par to bijām vienisprātis jau no paša sākuma, ka jāatrod kāds Ivanova simfoniskais skaņdarbs, ar ko atklāt programmu, un šajā reizē tā būs viņa simfoniskā poēma „Varavīksne”.

Var just, ka Pulenkam Gloria ir viens no daiļrades pēdējiem darbiem, jo tas ir ļoti esenciāls – gan formveidē, kas nav izvērsta, gan harmonijā, kas ir ārkārtīgi spilgta. Kā šajā kontekstā – harmonija, forma, koris, orķestris – iekļaujas Guntas Gelgotes balss?

Arī šeit bijām vienisprātis, ka vēlamies latviešu solisti šai soprāna partijai. Manuprāt, šis ir viņas balsij un personībai ļoti piemērots skaņdarbs. Bet par šo te esenci un daudzdaļību – tas, manuprāt, arī ir šī opusa lielākais izaicinājums. Katra no daļām nepārsniedz 6 minūtes, un izveidot tāda veida plūdumu un formas viengabalainību, kas nepadarītu skaņdarbu fragmentētu, ir nudien izaicinoši. Šie spilgtie raksturi – cik ātri tie parādās, tikpat ātri izplēn. Skaidrs, ka tur ir ārkārtīgi daudz Pulenka elementu – gan harmonijā ar visām disonansēm un ļoti negaidītiem atrisinājumiem tālajās radniecībās, gan arī viņa humora izjūta. Piemēram, viņa paša atzīts fakts ir, ka,

rakstot Laudamus te, viņš esot iedomājies benediktiešu mūkus spēlējam futbolu. Jā, tas ir sakrāls darbs ar latīņu Gloria tekstu, bet tur ir arī ārkārtīgi daudz sadzīvisku elementu, kas šo mūziku vairāk padara par koncertzāles mūziku.


Koncerta otrajā daļā – Dmitrija Šostakoviča 15. simfonija. Kāds ir šīs simfonijas zemteksts?

Viņam esot prasījuši, kāpēc tur ir tik daudz citātu – Rosīni "Vilhelms Tells", Vāgnera "Nībelunga gredzena" motīvi, kāpēc tur ir "Tristans", kāds Ģļinkas darba fragments un kas vēl ne. Viņa slavenā atbilde bija – es nezinu, kāpēc šie motīvi tur ir, bet es zinu, ka tie tur nevarēja nebūt. Man personīgi šķiet, ka Vāgners ir bijis ļoti klātesošs Šostakoviča muzikālajai domāšanai jau kopš viņa pirmās simfonijas. Es domāju, ka gan šis likteņa motīvs, kas vairākkārt parādās, gan šī slavenā Tristana „la-fa” seksta, kas pēc tam transformējas un pārvēršas viņa paša tēmā – tie ir sava veida muzikālie rēgi, kas Šostakoviča prātu aizņēmuši mūža pēdējā periodā. Tur ir daudz lietu, kuras nevar izskaidrot, un es nemaz nevēlos tās skaidrot. [...] Tajā pašā laikā,

šī mūzika ir tik  informatīva, tik dziļa un simfoniski nepieciešama un izteiksmes ziņā tik krāšņa un bagāta! Man varbūt nav viena konkrēta skaidrojuma, kāpēc pasaulei šī mūzika ir tik vajadzīga un joprojām daudz atskaņota,

bet katru reizi, kad kādam piedāvāju strādāt ar šo simfoniju, ir pilnīgi negaidīts un acīmredzams entuziasms. Līdz ar to, šī mūzika joprojām ir ļoti aktuāla, kaut atšķiras no viņa lielajām, ārkārtīgi traģiskajām simfonijām. No vienas puses, šis būs citādāks ceļš kā varbūt jubilejas koncertam pierasts, bet no otras puses – tur ir sava enerģija, noslēpums un arī intriga, kas atklāsies klausītājiem uz vietas.