"Man šķiet, māksliniekam ir ļoti svarīgi pašam sev atklāt jaunas pasaules. Ja esi tu pats un tev ir, ko mākslā teikt, nedraud nekāda atkārtošanās! Tevi, protams, varēs atpazīt pēc zināmām pazīmēm, bet tu nekad nebūsi tas pats," saka komponists un "Klasikas" kolēģis Andris Dzenītis.

23. janvārī sagaidījis savu 40. gadskārtu, šobrīd Andris gatavs jaunām uzvarām. Jau sestdien, 27. janvārī, Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos viņa simfonija "Mīlestība ir stiprāka", ko pasūtinājis un atskaņos Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā.

Simfoniskā mūzika allaž bijusi Andra sirdij tuvākā: "Beidzamo gadu laikā un vismaz pāris gadu uz priekšu šāda iespēja man ir dota un pie "lielās mašīnas", ko sauc par simfonisko orķestri, es tieku, un ir iespēja rakstīt lielākus un mazākus darbus. (..)

Orķestris ir kā glezniecība ar eļļas krāsām, un izdarīt var pilnīgi visu - nav nekāda ierobežojuma. Kamermūzika ir kā attīrīšanās process pēc lielākiem darbiem.

Bet tā ir nepieciešama, jo tā ir lielas paškontroles iespēja. Arī gleznotājiem pēc monumentālām gleznām nepieciešams radīt kādu grafiku, kādu zīmējumu ar zīmuli."

Andra simfonijas apjoms nedaudz pārsniedz pusstundu. "Jā, ir ierasts, ka mūsu lielajiem simfoniķiem mēdz būt arī stundu un vēl garākas simfonijas.

Bet, manuprāt, mūsdienu mūzikas valoda nereti prasa iziet uz zināmiem kompromisiem, jo nereti ļoti lielus laikmetīgās mūzikas apjomus klausīties kļūst ļoti apgrūtinoši...

Šis arī bija laika nogrieznis, kurā spēju izpaust un pateicu to, ko gribēju. Simfonija formas ziņā ir nedalāma un zināmā mērā viendaļīga, taču ar vairākām sekcijām - tur ir, piemēram, tādas īpašības kā līdzjūtība, naids, bailes, beigās - arī mīlestība. Katra no šīm izjūtām pāriet citā sajūtā, veidojot darba dramaturģiju."