"Klasikā" viesojas pianists Andrejs Osokins, un mūsu sarunai ir vairāki zīmīgi iemesli: jau šo trešdien Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā gaidāmais Pētera Vaska klaviermūzikas koncerts, ko rīko Andreja vadītā Klavieru katedra un kurā piedalīsies septiņi jaunie pianisti ar komponista dažādu periodu mūziku; 18. martā "Ulbrokas pērlē" gaidāmais Andreja Osokina jaunās koncertprogrammas "Klaviermūzikas kods" pirmatskaņojums ar Ludviga van Bēthovena, Franča Šūberta, Friderika Šopēna un Morisa Ravela darbiem, kā arī 29. martā Pāvula Jurjāna Mūzikas skolā plānotās meistarklases topošajiem pianistiem, ko rīko "Osokina fonds". Runājam arī par "Osokina Brīvības festivāla Ukrainai" aktualitātēm.

Rūta Paula: Koncertā Mūzikas akadēmijā goda vietā celts šīgada lieljubilārs Pēteris Vasks. Man ļoti patīk, kā jūs esat relīzē ierakstījis par latviešu mūziku: "Spēlējot latviešu komponistu mūziku, jaunie pianisti stiprina saikni ar savu kultūras mantojumu. Šie skaņdarbi paliks viņu repertuārā, lai arī turpmāk koncertos Latvijā un ārvalstīs nestu pasaulē latviešu mūzikas vārdu." Skaisti un patriotiski. Vai jūsu paša repertuārā ir Pētera Vaska mūzika? Vai ir arī kāds favorītdarbs?

Andrejs Osokins: Pētera Vaska mūzika noteikti ieņem ievērojamu vietu manā repertuārā! Kad mācījos Londonā, ļoti daudz spēlēju "Balto ainavu" – šis darbs vienmēr tika ļoti labi uzņemts, jo tas ir minimālisms. Tas ir jaunais garīgums, bet ļoti atšķirīgs no Perta. Ārkārtīgi atšķirīgs arī no britu komponistiem, kuri darbojas šajā tehnikā. Klausītājiem vienmēr bija ļoti interesanti to klausīties un novērtēt. Ļoti bieži pēc šī darba nebija aplausu, jo cilvēkiem šķita būtiski saglabāt klusumu. Būtībā Pēteris Vasks mūs ieved tajā klusuma pasaulē, kur apvienojas lūgšana ar sapņiem; kur mēs varam sajust to garīgumu, kas mūsu dzīvē ir, bet bieži tiek aizmirsts daudzo risināmo sadzīves problēmu dēļ. Vajag visu risināt, darboties un strādāt! Bet Pēteris atgādina mums Dieva esamības sajūtu un vispār tādu sajūtu, ka esam ne tikai būtnes, kas visu laiku kaut ko dara, bet kas var sajust arī kaut ko ļoti īpašu un dziļu. Un es tiešām ļoti ceru, ka mūsu studentu repertuārā viņa darbi ienāks uz palikšanu. (..) Pēc būtības tā ir Pētera Vaska iedvesmota ideja, jo viņš arī vienmēr saka: kurš gan cits spēlēs latviešu komponistu mūziku, ja ne mēs? To viņš sacīja arī Siguldas meistarklasēs – ka mums jāspēj atrast bauda un prieks, spēlējot mūsu laikabiedrus,  jo tā ir mūzika, kura stāsta par mūsu laiku, par mums, un varbūt mēs tajā varam atrast ļoti svarīgas atbildes uz jautājumiem, kas 21. gadsimtā ir aktuāli. Tas ir interesants un brīnišķīgs uzdevums katram mūziķim. Īpaši pianistiem.

18. martā koncertzālē "Ulbrokas pērle" notiks jūsu jaunās koncertprogrammas "Klaviermūzikas kods" pirmatskaņojums. Programmai ir četri stūrakmeņi…

Jā, gribēju izveidot programmu, kur būtu pārstāvēti vairāki autori, un katrs no tiem būtu man svarīgs, tuvs un mīļš. Ceru, ka ar šo mūziku varēšu iedvesmot klausītājus – varbūt dziedināt viņu dvēseles, varbūt vienkārši parādīt, cik mūsu pasaule ir skaista un daudzveidīga. Pirmais o šiem autoriem ir Bēthovens: ļoti bieži spēlēju viņa mūziku – gan klavierkoncertus, gan arī solo sonātes un bagateles. Būs Šūberts, kura mūziku spēlēju daudz retāk, bet kurš jau no skolas gadiem man ir viens no mīļākajiem komponistiem – ar savu sirsnīgumu un noslēpumaino mūzikas uzbūves principu. Ļoti, ļoti dīvains komponists, kurš, man liekas, ir ļoti tuvs 21. gadsimta meklējumiem mūzikā. Varbūt tieši tāpēc viņš nebija īpaši populārs kā instrumentālās mūzikas autors. Dziesmas bija atzītas uzreiz, bet klaviermūzika, klaviersonātes nebija atzītas vairākas desmitgades, un tikai 19. gadsimta beigās tās sāka spēlēt daudz vairāk. Šūberts vienmēr ir it kā Bēthovena ēnā, lai gan viņš varbūt pat ir tuvāk Dievam un mūzikas skaistuma avotam nekā Bēthovens, jo viņa melodijas ir tik skaistas, tik trauslas, tik sirsnīgas. Koncerta otrajā daļā būs Šopēns, ko arī ļoti bieži spēlēju – nesen spēlēju Polijā, Varšavā, un ceru, ka ar poļu enerģiju iedvesmošu un iepriecināšu klausītājus. Visbeidzot, Ravels – komponists, kura darbus īpaši daudz spēlēju pirms daudziem gadiem, kad man bija konkursu laiks. Viņš ir ārkārtīgi virtuozs, ārkārtīgi smalki raksta klavierēm – plastiski, eleganti, un man šī mūzika ļoti patīk. Tas būs cikls "Nakts vīzijas". (..) Šis ir viens no vissarežģītākajiem skaņdarbiem klavierēm. Neaprakstāmi virtuozs. Ravels gribēja uzrakstīt kaut ko daudz grūtāku nekā Lists vai citi komponisti, kas rakstīja 19. gadsimtā šos trakos, ārkārtīgi grūtos skaņdarbus. Viņš pats arī izteicies, ka šis skaņdarbs ir mazdrusciņ saistīts ar romantismu, kaut gan viņam vienmēr gribējās vairāk pārstāvēt modernismu, nevis romantismu. Tāda būs programma, un ļoti ceru, ka klausītāji to pieņems un viņiem būs interesanti izsekot, kā mainījusies klaviermūzika no 18. gadsimta līdz 20. gadsimta sākumam. Iespējams, viņi uzzinās kaut ko jaunu gan par klaviermūziku, gan arī par sevi un savu pasaules uztveri.

Kas tieši skanēs no Bēthovena un Šūberta? 

Viss vēl var mainīties! Taču no Šūberta plānoju spēlēt viņa ekspromtus – Otro un Trešo, kā arī viņa Muzikālo momentu faminorā, kas ir Šūbertam neraksturīgi īss skaņdarbs. Runājot par Bēthovenu, nospēlēšu vienu no viņa nozīmīgākajām sonātēm – Apasionātu jeb Sonāti Opus 57 faminorā, ko viņš uzrakstīja savos brieduma, spēka un virtuozitātes gados. Tas ir ārkārtīgi dziļš, skaists skaņdarbs, kura pirmā un trešā daļa ir kaislīgas un emocionālas, bet otrā daļa ir kā svētceļojums vai Ziemassvētku dziedājums. Tā ir kas līdzīgs vietai, kurā varam rast prieku un laimes sajūtu, mīlestību. Tāda vieta, kura mūs ļoti iedvesmo. 

Un kas jauns palīdzēšanas lietās Ukrainai?

Jau 10. martā kārtosim busiņu, kas vedīs instrumentus uz Ukrainu. Akcijā "Nosūti mūziku Ukrainai!" saziedoti gandrīz 70 instrumenti – lietotie instrumenti, kurus meistari saveduši brīnišķīgā kārtībā. Nu tie dosies uz Černihivas mūzikas skolām, un ceru, ka jau šonedēļ bērni tos saņems un varēs sākt vingrināties. Tas būtu brīnišķīgi! Arī pats turp došos ar koncertiem un ar lielu nepacietību gaidu tikšanos ar ukraiņu bērniem. Neskatoties uz to, ka karš viņu dzīvi ārkārtīgi izmainījis, viņi tomēr tic gaišajam un savam talantam. Ar instrumentiem, kuriem dota otra dzīve, vēlamies šos bērnus atbalstīt, iedvesmot un parādīt, ka gaidām viņus uz lielām skatuvēm un ticam: kad viņi būs brīvi un neatkarīgi, varēs visu, ko viņi tagad pārdzīvo, izstāstīt mūzikā.

Pilnu interviju klausieties audioierakstā!