Pirmdien, 4. septembrī, Latvijas Radio 1. studijā izskanēs šosezon pirmais kamermūzikas vakars, kurā tiksimies ar kameransambli MŌD. Tajā apvienojušies četri mūziķi: obojiste Amanda Tauriņa, flautiste Egija Sproģe, saksofoniste Paulīna Piteņko un pianists Aleksandrs Kalējs.

Koncerta programmā šim sastāvam pielāgotās versijās izskanēs Kloda Debisī "Fauna diendusa", fragmenti no Igora Stravinska baleta "Svētpavasaris" un Žana Mišela Damāza kvartets, kā arī latviešu komponistu jaundarbi – Andra Vecumnieka "I.S. vs C.D" un Raivja Misjuna "Vasaras vidus kontrapunkts".

Sarunā ar ansambļa dalībniekiem Amandu Tauriņu un Aleksandru Kalēju - par apvienības nosaukumu un kopābūšanas ideju, neparasto sastāvu un balsu trīs atšķirīgo pūšaminstrumentu starpā, kopā būšanas prieku, repertuāra meklējumiem un Latvijas Radio 1. studijas īpašo auru.

Kā jūs visi četri satikāties?

Amanda Tauriņa: Mūsu četrotnei ir daudz saistību. Piemēram, es ar Aleksandru trīs gadus kopā mācījos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Paulīnu pazīstu kopš 10 gadu vecuma, kad kopā spēlējām pūtēju orķestros, vēlāk kopā mācījāmies Cīrihē. Aleksandrs spēlējis dažādos projektos kopā ar Egiju. Man šķiet, arī mēs Egiju bērnībā esam spēlējušas kopā, bet nebijām īsti vēl tolaik pazīstamas. Tā mēs visi satikāmies. Iniciatori īstenībā bija Aleksandrs un Paulīna, kas izdomāja, ka mēs esam forši draugi un forši cilvēki, un gribās spēlēt kopā – kāpēc ne. Mums svarīgi, ka esam draugi un mums patīk strādāt kopā, nevis kā šie instrumenti saskan.

Aleksandrs Kalējs: Tas, kā tu to stāsti, izklausās pēc vienas lielas ģimenes, kurā attāli radinieki viens otru ir atraduši (smiekli).

Bet ir viens „bet” – jūs visi neesat Latvijā.

Amanda Tauriņa: Jā, tas gan. Es šobrīd dzīvoju Leipcigā, Paulīna dzīvo un mācās Lucernā, Egija un Aleksandrs ir Latvijā. Bet ik pa laikam mēs atbraucam. Tas ir vēl viens labs iemesls atbraukt mājās, jo jāspēlē ar kvartetu.

Aleksandrs Kalējs: Domāju, ka tas ir vienojošais. MŌD mums ir satikšanās vieta un iemesls nopirkt biļeti uz Rīgu, jo ir kaut kas skaists un svarīgs.

Bet šis nebūs jūsu pirmais koncerts?

Amanda Tauriņa: Šis ir otrais (smiekli). Mums pagājušajā vasarā bija skaists koncertiņš Salacgrīvā. Tas bija kā tāds eksperiments – paskatīsimies, kā mums skan kopā, vai šāds salikums vispār strādā. Atsauksmes bija ļoti labas, un mums visiem ļoti patika kopā muzicē. Tā izdomājām turpināt.

Ko esat šim koncertam sarūpējuši? Kā notika programmas izvēle?

Aleksandrs Kalējs: Tas, ar ko sāksim, ir Debisī hits – „Fauna diendusa”. Ar to lielā mērā arī sākās mūsu kvartets. Tas bija pirmais, par ko absolūti vienbalsīgi teicām – jā, mēs šo gribam. Tas izskanēja arī Salacgrīvā. Īstenībā tieši „Fauna diendusa” mums deva pārliecību, ka vēlamies sadarbību turpināt un izveidot kaut ko lielāku no šīs draudzības. „Fauna diendusa” pāries dialogā ar fragmentiem no Stravinska „Svētpavasara”. Šim laikabiedru ar pretrunīgām attiecībām dialogam blakus ir Andris Vecumnieks ar savu jaundarbu „I. S. vs C. D.” – miniet, kas ar to domāts (smiekli). Te iezīmējas Parīzes noskaņas – Klods [Debisī] un Igors [Stravinskis]. Tad būs arī latviskās noskaņas. Andris Vecumnieks ļoti interesantā veidā atsaucas uz abiem šiem dižgariem. Tam seko Raivis Misjuns, kas ir citas paaudzes latviešu komponists, arī dzīvojis ārpus Latvijas un iedvesmojies no Eiropas laikmetīgās mūzikas telpas. Kā liels ķirsītis uz tortes beigās ir Žans Mišels Damāzs, ar kuru arī atgriežas Parīzes vēsmas, ar kolāžām, filmmūzikas cienīgām epizodēm.

Amanda, vai šajā koncertā spēlēsi gan oboju, gan angļu ragu, kurš ir tavs instruments Leipcigas Gewandhaus orķestrī?

Amanda Tauriņa: Jā, es spēlēšu abus. Angļu ragu spēlēšu abos latviešu komponistu skaņdarbos. Gan Raivis, gan Andris ir ļoti skaisti tam uzrakstījuši. Dzirdēsiet abu instrumentu krāsiņas. Paulīna arī spēlēs gan alta, gan tenora saksofonu. Arī Egija spēlēs piccolo flautu.

Šis sastāvs – flauta, angļu rags vai oboja un saksofons – kā ir ar balansu šo instrumentu spēkam un iespējām?

Amanda Tauriņa: Mums šķiet, ka diezgan labi kopā skan (smiekli). Mēs daudz ierakstām mēģinājumu procesā, klausāmies un analizējam, kā tas skan. Piemēram, kad Paulīnai jāpārliek klarnetes partija, mēs arī klausāmies, kas labāk skan. Pirmdien jūs dzirdēsiet un tad, lūdzu, pasakiet, kāds ir balanss. Mums pašiem liekas, ka ir kaut kas nebijis, svaigs, un tas strādā.

Aleksandra Kalējs: Izaicinājumi, protams, ir. Manuprāt, tā nav nejaušība, ka šādā instrumentu kombinācijā ansambļi līdz šim nav spēlējuši, to mēs arī apzināmies. Šajā ziņā esam arī sava ceļa sākumā. Pēc gada, diviem vai trim atkal tur būs kādas citas vēsmas.