"Pats neesmu piederīgs katoļu baznīcai, bet šoreiz man bija uzstādījums – izturēties ar maksimālu cieņu, vēlēšanos saprast. Mūsu izrāde ir kas pilnīgi pretējs Paolo Sorentīno seriālam "Jaunais pāvests", kas nelaiž garām ne mazāko iespēju paņirgāties un paironizēt par šo tēmu. Mums šajā gadījumā ir pilnīgi cits uzstādījums – mēs gribam saprast," teic režisors Alvis Hermanis par savu jaunāko iestudējumu "Baltais helikopters", kas pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī piedzīvojis 21. novembrī.

Sandra Ņedzvecka: "Es svešs šeit esmu nācis, man svešam projām iet." Vai jūs šo izjūtu pierakstāt pāvestam, sev, ikvienam, kas jūtas kaut kā sajūgts ar šo izrādi?

Alvis Hermanis: Tam, ka izrādē iesaistīts arī Šūberta Winterreise ("Ziemas ceļojums"), protams, ir sakars ar to, ka Racingers pats ir no Vācijas – tā piedod pareizo vācu sentimentālo patosu, jā. Kad viņš runā par savu bērnību, iztēlojos, ka viņš noteikti klausījās Šūberta dziesmas. Arī ar vārdiem tur viss sakrīt.

Kristīgam cilvēkam laikam ir jānonāk līdz stipri šauram strupceļam, lai apšaubītu, kāpēc viņš te ir sūtīts Dieva bērns.

Bieži esmu domājis, kāpēc komponisti savas dzīves gaitā agri vai vēlu kļūst par kristiešiem. Vecos laikos tas bija automātiski, visi tādi bija. Bet kā to varētu izskaidrot mūsdienās? Vai cilvēks, kurš raksta mūziku, grib tajā atrast kādas debesu harmonijas, sakārtot kosmosu caur skaņām?

Ne velti Racingeram mīļākā grāmata ir Hermaņa Heses "Stikla pērlīšu spēles", ko 16 gadu vecumā izlasīju arī es. Protams, toreiz to sapratu pilnīgi savādāk nekā tagad, kad to pārlasīju vēlreiz. Grāmata sarakstīta piecdesmitajos gados, kad Racingers vēl bija jauns. Par lielmeistaru, kurš dzīves beigās arī pazūd, aizbēg, lai sāktu visu no jauna. Pāvests Benedikts – Jozefs Racingers – nāk no vācu kultūras. Viņš, starp citu, pats ļoti labi spēlē klavieres, iznākusi pat plate, ko viņš pats ieskaņojis, tāpēc arī viņu sauc par pāvestu-estētu. Viņš bija ne tikai grāmatu, bibliotēku cilvēks, bet visāda veida skaistuma cienītājs.

Bet kas tā par klaviermūziku, kas skan izrādē?

Baha Tokāta, kuru palēninājām... Izvēlamies ļoti lēnas interpretācijas. Sākumā gribēju ņemt Glena Gūlda interpretācijas, bet Gūlds, kā zināms, elsoja pa vidu mūzikai - domājām, ka tas varbūt noņems uzmanību un skatītāji sāks domāt par kaut ko citu. Tāpēc Ņujorkā vienam mūziķim palūdzām, ja tā var teikt, imitēt Gūlda interpretāciju, kas būtu ekstrēmi lēna.

Ļoti, ļoti vienkāršojot iespaidu - pilnīgi mierīgi pāvesta vietā varētu būt Vecā Eiropa ar visu tās kultūru, viņa sekretāra vietā – kāda jaunā, bet Guna Zariņa ir sargātāja.

Viens no jautājumiem patiešām ir par Veco Eiropu un nākotnes Eiropu. Vai tas patīk vai nepatīk, bet katoļu baznīca ir Eiropas šūpulis, un tās vērtības bija tās, kas lipināja un turēja kopā Eiropu.

Tagad vairs nevar īsti saprast, kas tad lipina to Eiropu kopā, izņemot eiro naudaszīmes.

Starp citu, Kaspara Znotiņa prototips - man ir aizdomas, ka viņš pat ir drusku radikālāks par Racingeru. Viņam vienkārši ir cita stratēģija. Esmu diezgan pārliecināts, ka nākotnē Georgs Gensvains varētu būt nākamais pāvests. Viņš dienas pirmo pusi ir Benedikta sekretārs, un dienas otro pusi - Franciska sekretārs. Izrāde ir ļoti dokumentāla. Lai arī cik lepni tas neskanētu, ka esmu šīs lugas autors, mani nopelni un pienesums ir tāds, ka neskaitāmus citātus, teikumus esmu samontējis fiktīvā stāstā, bet visi avoti un varoņi balstīti realitātē.

Vai drīkst jautāt, ko jums sacīja Zbigņevs Stankevičs?

Attiecībā uz tekstu viņam nebija nekādas iespējas man "piesieties", jo visi teikumi ir autentiski. Mēs vairāk runājām par niansēm, valodu un tamlīdzīgi. Pats neesmu piederīgs katoļu baznīcai, bet šoreiz man bija uzstādījums – izturēties ar maksimālu cieņu, vēlēšanos saprast.

Mūsu izrāde ir kas pilnīgi pretējs Paolo Sorentīno seriālam "Jaunais pāvests", kas nelaiž garām ne mazāko iespēju paņirgāties un paironizēt par šo tēmu. Bet to darījuši arī itāļu komunistu režisori, sākot no Fellīni, Pazolīni, viņiem visiem baznīca bija tikai ņirgāšanās iemesls.

Mums šajā gadījumā ir pilnīgi cits uzstādījums – mēs gribam saprast.

Tieši tādēļ man sanāca to uztvert kā tādu Rekviēmu, ja vien nebūtu Kristīnes Jurjānes sadarbībā ar jums atrastā loga ar gaismu, ar pilnīgu tukšumu, pieņemot, ka Dievs ir Radītājs un katrs radošs cilvēks ir Radītājs.

Tas ir pāvesta logs, ko mēs visi labi zinām, tikai no otras puses. Ne jau katram cilvēkam mājās ir logs, kuru atverot, viņš runā ar visu planētu... Jaunajā Rīgas teātrī arī tāds tagad pa vakariem atveras.