Sestdien, 16. septembrī,  Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā notiks mūzikas vakars, kurā Aleksandras Beļcovas Francijas ceļojumu iespaidi savīsies ar franču komponistu skaņdarbiem. Muzejā būs iespēja dzirdēt dažas epizodes no mākslinieces un viņas meitas Tatjanas Sutas rakstītājām atmiņām par Franciju, bet vakaru turpinās trio Le Son. Šovasar izveidotajā ansamblī muzicē  flautiste Annija Iļjenko, pianiste Daniela Geidmane  un obojists Rinalds Rozenlauks. Visi jaunie mūziķi šobrīd mācās NMV Emila Dārziņa mūzikas vidusskolā. Trio izpildījumā skanēs franču komponistu, Aleksandras Beļcovas laikabiedru – Kloda Debisī, Morisa Ravēla, Fransisa Pulenka, Žaka Ibēra, Eižēna Gūsena - skaņdarbi.

Par gaidāmo notikumu stāsta Romāna Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja Nataļja Jevsejeva un obojists Rinalds Rozenlauks.

1922. gada beigās Aleksandra Beļcova (1892–1981) kopā ar vīru Romanu Sutu devās savā pirmajā braucienā uz Eiropu. Berlīnē un Parīzē ar dzīvesbiedra starpniecību viņa iepazinās ar vairākiem spilgtiem itāļu un krievu modernistiem (piem., Filipo Marineti, Ivanu Puni, Kseniju Boguslavsku). Ceļojuma laikā Vācijas un Francijas muzejos un galerijās gūtie iespaidi atspoguļojās Beļcovas tā perioda darbos.

Māksliniece slimoja ar tuberkulozi, bet, pateicoties tuvas draudzenes Austras Ozoliņas-Krauzes atbalstam, 20. gadsimta 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā Aleksandrai Beļcovai radās iespēja regulāri uzturēties Dienvidfrancijas sanatorijās. Ārstēšana noritēja veiksmīgi, un šie braucieni bija nozīmīgi arī viņas daiļradei. Skaistā Franču Rivjēras daba, karnevāli, vēršu cīņas – šie motīvi bagātināja autores tēmu loku, iemiesojoties pasteļu, akvareļu un gleznu sērijā. Darbi no cikla “Dienvidfrancija” pieskaitāmi Beļcovas labākajam veikumam, tos atšķir īpaša sudraboti pelēka krāsu gamma un tonāli smalki organizēts kolorīts.

Aleksandra Beļcova ļoti mīlēja Franciju, tās cilvēkus, mākslu un mūziku. Mākslinieces vēstulēs un dienasgrāmatās atklājas viņas privātās dzīves peripetijas, sievietes iekšējā pasaule, pārdzīvojumi un iespaidi. Kādā vēstulē māsai Marijai Aleksandra no Dienvidfrancijas raksta: “Skats no mūsu villas brīnišķīgs – vecpilsēta, kalni un jūra, zemāk uz pakalna – ziedošs apelsīnu dārzs. [..] nevar teikt, ka te ir ļoti silts, nākas staigāt kažokos tāpat kā Rīgā, kaut gan sniega nav un spīd saule.”