Agnese Egliņa un Edgars Saksons par LNSO koncertu “Mocarts, Ķeniņš un Čaikovskis”

Ceturtdien, 25. februārī, pulksten 19.00 Lielajā ģildē un Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē izskanēs koncerts “Mocarts, Ķeniņš un Čaikovskis”. Koncertā pie diriģenta pults stāsies Guntis Kuzma.

Koncerta programmā iekļauts Volfganga Amadeja Mocarta Koncerts flautai un orķestrim Remažorā, kurā solists būs itāļu flautists, LNSO flautu grupas koncertmeistars kopš 2019. gada Tomāzo Pratola, kā arī arī Pētera Čaikovska 4. orķestra svīta “Mocartiāna”.

Koncertā izskanēs arī Latvijā vien 20. gadsimta 90. gados dzirdētais Tālivalda Ķeniņa Koncerts klavierēm, sitaminstrumentiem un stīgu orķestrim. "Neatliekamajā sarunā" par virtuozo klavieru partiju un pārdesmit sitaminstrumentu izmantojumu stāsta abi solisti - Agnese Egliņa un Edgars Saksons.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Agnese, Tālivaldis Ķeniņš tavā repertuārā nav nekāds retums: vismaz divi koncerta žanra darbi, arī virkne kamermūzikas. Vai piekrīti raksturojumam, kādu Tālivaldis Ķeniņš pats sev ir sniedzis, ka ir nelabojams romantiķis?

Agnese Egliņa: Visticamāk, ka jā, tomēr es saskatu arī neromantiskākas notis, man liekas, ka viņš ir arī diezgan moderns un laikmetīgs komponists, līdz ar to var ļoti labi apvienot. Arī šajā koncertā ir lēnā daļa, kurā ir šis skaistais romantisms, tomēr malējās daļās ir diezgan daudz enerģijas, vitalitātes un, protams, artistiska spožuma.

Tā ir diezgan virtuoza mūzika, kur gan pianistam, gan sitaminstrumentālistam ir ļoti laba saspēle ar orķestri.

Ir pat vajadzīgi divi solisti, lai šo vienu no četrpadsmit Tālivalda Ķeniņa koncertiem varētu cieņpilni atskaņot, un zināms arī, ka Tālivaldis Ķeniņš ļoti labprāt ir spēlējis tenisu, un īpaši viņam patikušas tieši dubultspēles. Edgar, kā ir šajā koncertā – vai to sportisko azartu un dubultspēļu prieku arī var sajust?

Edgars Saksons: Jā. Žēl, ka nav iespējams pašam Tālivaldim pajautāt, kas ir bijis viņa draugs Kanādā, kam viņš veltījis visus savus opusus sitaminstrumentiem. Principā visus skaņdarbus viņš raksta vienam, augstākais – diviem sitaminstrumentālistiem, bet instrumentu skaits ir 20-30.

Koncerta video varēs redzēt, kā tas izskatās uz skatuves – kad instrumenti aizņem apmēram desmit metrus garumā un tad tu tur skraidi starp viņiem tā kā tāds mazs zaķītis dārziņā.

Ir ļoti interesanti spēlēt šo mūziku, viņa ir krāsaina, interesanta, ātra un atraktīva. Bet, jā, tie ir kādi divdesmit instrumenti vienam.

Vai kādā brīdī negribas pasaukt kādu no citiem LNSO sitaminstrumentālistiem palīgā? Kurš to zinās – rakstīts vienam vai diviem.

Edgars Saksons: Tad jau vairs nebūs interesanti, ja pasauks kādu! Lai gan mēs nupat ierakstījām Ķeniņa simfonijas, un tur nu tiešām – ja tas būtu koncertizpildījums, droši vien varētu spēlēt viens, bet, tā kā tas bija ieraksts, uz atsevišķām pāris taktīm palūdzām kolēģi nākt palīgos, jo ir grūti ļoti ātrā tempā spēlēt ritmu ar vienu roku un aleatoriku ar otru roku. Tas ir tāds interesants paņēmiens, es gribētu no malas redzēt, kā tas dabā notiek.

Viena no pirmajām Tālivalža Ķeniņa klavierspēles skolotājām bija Lūcija Garūta, un, kā raksta pats Tālivaldis Ķeniņš, tad ne reizi vien Lūcija Garūta zvanīja uz mājām un sūdzējās, ka atkal nav spēlētas gammiņas, atkal nav spēlētas etīdes. Cik virtuozs ir šis koncerts no pianistes skatupunkta?

Agnese Egliņa: Gana virtuozs, bet

man jau tā laime ir iepazīt arī viņa kamermūziku un daudzi spēles paņēmieni ir ļoti līdzīgi, šī mūzika un rakstības stils nebija man svešs.

Līdz ar to jau bija skaidrs, kāds ir šīs tehnikas pielietojums, un tas ir tiešām nācis par labu, lai varētu ieskaņot arī šo koncertu.

Vēl es pie Edgara teiktā gribēju piemetināt, ka Edgars ir tiešām meistars. Tad, kad es sazinājos ar pašu pirmatskaņotāju Arturu Ozoliņu, izcilo latviešu izcelsmes pianistu, kurš dzīvo Kanādā, viņš uzreiz jautāja, kas spēlē sitaminstrumentus. Atskaņojumos, ko viņš ir darījis vairākkārt, vienmēr bijušas tieši problēmas ar sitaminstrumentālistiem, jo bieži netiek galā, un tad tiek aicināti divi vai pat trīs. Viņš atcerējās arī kādu koncertu, kurā sitaminstrumentālistei pēkšņi vējš uzpūtis uz lapām, visas lapas aizlidojušas un esot puse daļas bijusi bez sitaminstrumentiem. Tā viņš dalījās šajās atmiņās, kā tas noticis deviņdesmitajos gados Kanādā, bet es teicu, ka mums ir Edgars Saksons, kurš tiek galā viens pats.

Ilgu laiku Tālivalda Ķeniņa mūzika Latvijā bija maz zināma, lai neteiktu – līdz 80. gadu beigām pat vispār nezināma. Pateicoties atmodai pamazām, pa skaņdarbam vien; tad jau par godu komponista simtgadei arvien vairāk un vairāk. Kāds liktenis Latvijā ir bijis šim koncertam klavierēm un sitaminstrumentiem? 2020. gadā klajā nāca LNSO, diriģenta Gunta Kuzmas un jūsu abu ieskaņotais albums, kur šis opuss ir iemūžināts, bet kāda ir bijusi Latvijas koncertdzīve?

Agnese Egliņa: Tad, kad sāku studēt šo darbu, mēs domājam, ka tas noteikti nav atskaņots Latvijā. Bet, kad es sazinājos ar Arturu Ozoliņu, tad viņš, ilgi padomājot, jo viņam arī daudz kas ir piemirsies, atcerējās, ka 1990. gadā viņš tomēr šo opusu ir atskaņojis Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Esot zāle bijusi pārpildīta un sitaminstrumentus spēlējuši vietējie spēki. Tā kā viņš pats bijis pie klavierēm, diriģentu viņš nevarēja atcerēties, bet viņš atceras, ka šis notikums šeit ir noticis. Mēs ar kolēģiem esam savstarpēji runājuši, un šis koncerts mums visiem bija paskrējis garām, un tiešām es varētu teikt, ka šis ir savā veidā pirmatskaņojums. Es ceru, ka tagad, kad arī nošu lietas ir sakārtotas, jo līdz tam eksistēja tikai rokraksts, šis darbs varētu iekļauties repertuārā.

Edgars Saksons: Pateicoties izdevniecībai “Ondine”, kuras vārdā šobrīd mēs, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, rakstām Ķeniņa mūziku, es domāju, ka ir tāda Ķeniņa mūzikas renesanse šobrīd Latvijā. Pirms tam mēs īpaši neesam to spēlējuši, un neviens jau arī nav zinājis. Šobrīd ir tik daudz jau atskaņots, un top nākošie ieraksti, un martā paredzēti vēl nākošie ieraksti, taps rakstīta Astotā un Piektā simfonija.