13. martā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē un 14. martā Daugavpils Vienības namā izskanēs Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas skolas un Emīla Dārziņa mūzikas skolas apvienotā simfoniskā orķestra koncerts “PA-CEĻAM”.

Abu skolu audzēkņi kopā veido simfonisko orķestri ar paplašinātu instrumentu sastāvu, kas sniedz iespēju atskaņot koncertrepertuāru, kas nebūtu pa spēkam katras skolas simfoniskajam orķestrim atsevišķi. Programmas vainagojums būs Johannesa Brāmsa Ceturtā simfonija, bet koncerta pirmajā daļā - divi koncertžanra darbi. Toms Augusts Goba no Emīla Dārziņa mūzikas skolas spēlēs solo Jāņa Ivanova Čellkoncertā, bet Jānis Deniņš no Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas - Aleksandra Arutjunjana Koncertā trompetei un orķestrim. Apvienoto orķestri diriģēs JMRMV simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Vilhelms Vācietis, kurš kopā Emīla Dārziņa mūzikas skolas simfoniskā orķestra vadītāju Andri Vecumnieku viesojās "Klasikas" studijā.

Vilhelms Vācietis: Abiem orķestriem ir daudz kopīga, tie ir tik līdzīgi savos darbības principos un šobrīd arī sastāvos un sastāvu lielumā. Mēs esam nedaudz mazāki, jo mums ir tikai četri vidusskolas kursi, Dārziņskolai nāk talkā arī pamatskolas bērni, bet sastāva ziņā esam līdzvērtīgi. Tad šķita:

ja saliekam šo a ar b kopā, tad varam pacelt kaut ko vairāk, kā varam ikdienā, tāpēc arī radās profesora brīnišķīgais nosaukums - “Pa ceļam un paceļam”.

Andris Vecumnieks: Te ir jāsaprot sekojošais: abi mūsu orķestri paši, suverēnā veidā, ir ar pietiekami intensīvu darbību, un, ja nu mēs esam apvienojušies, tad katrā ziņā ne tāpēc, lai spēlētu ko tādu, ko mēs katrs atsevišķi varētu nospēlēt gan sastāva, gan apjoma ziņā, bet, pats galvenais, kvantitatīvā pienesuma kontekstā. Tik lielu stīgu skaitu, kāds šobrīd ir Dārziņskolas zālē, es, godīgi sakot, neatceros, kad pēdējā laikā būtu redzējis Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī vai Liepājas Simfoniskajā orķestrī - ir 14 pirmās vijoles un tikpat daudz otro vijoļu. Mēs esam drusku bažīgi par to, vai spēsim sarūmēties Mūzikas akadēmijas zālē, bet katrā ziņā šobrīd visi esam absolūti apņēmības pilni. Par programmas izvēli: kā jau teicu, mēs vēlas apgūt to, ko fiziski, sastāva ziņā, viena skola nevarētu izdarīt. Programmas izvēle pilnā mērā ir Vilhelma koncepts.

Programma ir pamatīga: divi instrumentālie koncerti un Brāmsa Ceturtā simfonija.

Vilhelms Vācietis: Man šķiet, ka visi skaņdarbi koncertā varētu būt centrālie skaņdarbi jebkurā citā programmā. Beigās mums sanāk divdaļīgs koncerts, kura pirmajā daļā skanēs abi koncerti - Ivanova Čellkoncerts, kurā solists būs Toms Augusts Goba, Dārziņskolas audzēknis, un Arutjunjana Trompetes koncerts, kur solists ir no “lielajiem” Mediņiem.

Katram koncertam solists tika piemeklēts, bet, man šķiet, ļoti dabīgi, nebija daudz diskusiju, bija jau prātā personāži, un ļoti organiski programma izveidojās.

Un ļoti godīgi - solists no vienas skolas un no otras skolas.

Vilhelms Vācietis: Jā, mēs bijām absolūti brālīgi.

Andris Vecumnieks: Bija opcijas, kur mums varbūt nebija mūziķu, tad attiecīgi tajā grupā ir vairāk Vilhelma mūziķu, un bija arī opcijas, kur ir otrādi, bet arī koncertmeistarus esam sadalījuši plus mīnus pa paritātēm. Tas nav tas gadījums, kad katrs vilks deķīti uz savu pusi un teiks: nē, tas būs manējais! Es domāju, ka šajā gadījumā vārds “godīgi” varbūt ir gan īstais, gan ne gluži precīzais, jo mēs godīgi viens otram pateicām un izvērtējām arī profesionālo varēšanu, kāda ir mūziķiem. Visi saka, ka tā ir pirmā sadarbība, bet tā nav gluži pirmā sadarbība abiem orķestriem.

Neatceros gadu, bet mūs Māra Sirmā vadībā apvienoja Latvijas svētkos, viens no skaņdarbiem bija "Melanholiskais valsis" un otrs - Jurjānu Andreja kantāte “Tēvijai”. Tā bija pirmā sadarbība.

Māris Sirmais darīja, ko varēja, bet tas kaut kā palika lokāli. Bet Vilhelms būtībā pazīst Dārziņskolas audzēkņus, un viņi pazīst Vilhelmu. Kad Vilhelms vēl mācījās un covid-19 neļāva pulcēties vairāk kā cik tur cilvēkiem vienā telpā, tad orķestri es sadalīju divās daļās un pats strādāju ar stīgām, savukārt Vilhelms strādāja ar pūtējiem.

Vilhelms Vācietis: Jā, bet mums koncerts nesanāca, jo tieši dienu pirms koncerta -

Andris Vecumnieks: - sākās masveida slimošana - oficiāli vēl nebija mājsēde Covid dēļ, bet vienkārši konstatējām, ka jau pussastāvs ir slims. Bet Vilhelms jau bija tuvu koncertam, arī, starp citu, ar ļoti nopietnu repertuāru - Štrausa Serenādi pūtējiem, kas arī ir ciets rieksts. Kamēr Vilhelms mācījās, es ik pa brīdim gāju paskatīties, kā viņam iet ar Mediņskolu. Toreiz bija Bēthovena Pirmā simfonija un Sensānsa Klavierkoncerts. Tā kā kaut kāda veida integrācija caur Vilhelmu un mani abiem orķestiem pastāv jau diezgan ilgi.

Man šķiet, ka šī ir tā reize, kad pazūd vārds “konkurence”. Nav nekāds noslēpums, zinām, ka profesionāļu starpā tāda ir, sevišķi starp divām ļoti labām skolām, un šī ir tā reize, kad var saprasties, sadraudzēties, viens otru respektēt, atbalstīt un viens par otru priecāties.

Andris Vecumnieks:

Ja orķestrī, sēžot pie vienas pults, būs konkurence, kurš ātrāk un kurš skaļāk nospēlēs, tad tas nav orķestris.

Noslēgsim mūsu sarunu ar jautājumu un varbūt vēlējumu, Vilhelm, Jums pašam: kā Jūs vēlētos justies un ko sev vēlēt, stājoties šī lielā orķestra priekšā?

Vilhelms Vācietis: Es secinājis, ka koncertu baudīt ierodas klausītājs. Diriģents gan arī bauda, bet vienalga prāts visu laiku strādā, un simtdivdesmit procentīgi nevar atgāzties krēslā un vienkārši izbaudīt procesu. Novēlējums būtu izbaudīt, ka mēs varam izdarīt tādas lietas, ka mēs varam nospēlēt Brāmsa Ceturto simfoniju, pie tam izdarīt to nevis kaut kā, bet tā, ka mēs visi 80, kas esam uz skatuves, esam vienā idejā un izveidojam apvienotā simfoniskā orķestra interpretāciju - vienkārši izbaudīt to momentu, ka mums ir iespēja kaut ko tādu izdarīt.