10. aprīlī pulksten 19 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē muzicēs kvintets Stockholm Chamber Brass, koncerta otrajā daļā saspēlējoties ar orķestri “Rīga” diriģenta Valda Butāna vadībā.

Bet kvintets jau dažas dienas ir Latvijā, iesaistoties arī 14. starptautiskā Rīgas Brass simpozija norisēs, sniedzot meistarklases un piedaloties meistarklašu pasniedzēju koncertā. Un laiku sarunai atvēlējis trompetists Toms Pulsons (Tom Poulson).

Ieva Zeidmane: Šoreiz Rīgā ne vien spēlēsiet koncertā, bet arī piedalīsieties Brass simpozijā kā meistarklašu pasniedzējs. Vai tiesa, ka jūsu pirmā pieredze skolotāja statusā bija jau 16 gadu vecumā?

Toms Pulsons: Jā gan! Man paveicās, tolaik tieši manā apkaimē dzīvoja jauns trompetists, kurš meklēja pedagogu un viņa vecākii sazinājās ar manu skolotāju, kurš savukārt domāja, ka es varētu sākt darboties kā skolotājs.  Gan mana mamma, gan tētis bija skolotāji, gan ne mūzikas, bet parastajā skolā, tāpēc pedagoga darbu jau biju iepazinis, kāds skolotāja gēns droši vien man ir jau asinīs. Tā nu es sāku mācīt, kad man bija 16 gadi un man tā bija lieliska pieredze.

Kas noteikti daudz ko devis arī jums pašam kā topošajam mūziķim.

Noteikti! Kā skolotājam tev tiešām ir jādomā, kā tu noformulē savu domu, kā skaidro, kā demonstrē. Un to es mācījos jau agrīnā vecumā. Tā bija lieliska pieredze, kas nāca par labu arī man kā atskaņotājmāksliniekam.

Šobrīd jums patiešām patīk šis mācīšanas process, vai arī tas nāk kā blakusefekts trompetista profesijai?

Skolotāja darbs man ļoti patīk, uztveru to kā bonusu. Mācīšana liek domāt arī pašam par savu spēli. Tu mēģini izdomāt, kā palīdzēt citiem un saproti, ka arī pašam tas noder. Nu, piemēram, es saku savam audzēknim: "Tagad ievelc dziļi elpu un mēģini radīt pēc iespējas labāku skaņu." Un tad padomāju, ka varbūt šodien kvinteta mēģinājumā es pats nemaz nesasniedzu labāko rezultātu. Tā nu mācīšana man pašam atgādina par labajiem ieradumiem, kas jāpatur prātā ik reizi, kad spēlēju.

Saviem audzēkņiem arī rādāt priekšā, demonstrējat, kā spēlēt?

Jā, noteikti. Protams, ir svarīgi spēt paskaidrot ar vārdiem, bet ir arī ļoti vērtīgi, ka varu pats nospēlēt, parādīt, ka varbūt šī frāze varētu izklausīties šādi, bet te labāk iederētos tāda artikulācija vai skaņas tembrs. Ir labi, ka varu audzēkņiem ne tikai skaidrot, bet arī praktiski parādīt, kā sasniegt vēlamo rezultātu.

Jūs strādājat ne tikai ar trompetistiem, bet arī ar citu metāla pūšaminstrumentu spēlētājiem.

Jā, jā, tā visa ir viena liela ģimene. Tāpēc mēs bieži, visi kopā ar kvintetu Stockholm Chamber Brass, mācām kameransambļus, kādus pūtēju kvintetus, tubas kvartetus vai trombonu ansambļus. Es, protams, neesmu absolūts trombona spēles tehnikas eksperts kā mans kolēģis Jonass, taču daudzas lietas, kas noder man kā trompetistam, var palīdzēt arī trombonistam. Ir interesanti strādāt arī ar citu instrumentu spēlētājiem un mēģināt atrast saiknes, kas šos instrumentus vieno un var palīdzēt citiem.

Cik trompešu jums ir? Droši vien tas nav tikai viens instruments.

Uz Rīgu esmu paņēmis trīs dažādas trompetes. Koncertos ar kvintetu spēlēšu divus dažādus instrumentus, bet meistarklasēs – vēl trešo. Tās ir dažāda izmēra trompetes, ir lielā trompete un arī mazais pikolo instruments.

Bet mājās... Domāju, ka man ir 17 vai 18 trompetes. Mana sieva noteikti iebilstu, ka vēl vairāk. (smejas) Bet es domāju, kādas 17. Man ir kornete, flīgelhorns un tā saucamās amerikāņu trompetes, jeb parastie standarta instrumenti. Protams, arī vācu trompetes, kam ir mazliet atšķirīga ventiļu sistēma. Un arī ļoti senas baroka trompetes. Jā, domāju 17 vai 18.

Tātad spēlējat arī baroka trompeti?

Jā, gan ne šajā kvintetā. Bet Zviedrijā es esmu arī trompetists orķestrī. Un, kad mums repertuārā ir Mocarts, Bēthovens vai Bahs, tad spēlēju naturālo trompeti. Tās skanējums labi iederas, skaņa ir pavisam citādāka, nekā mūsdienu instrumentiem. Un ir labi spēlēt tādu instrumentu, kādam attiecīgais repertuārs ir rakstīts.

Un kurš instruments ir piemērotāks laikmetīgajai mūzikai?

Domāju, ka standarta jeb tā sauktā amerikāņu trompete. Tā labi noder, kad jāpielieto dažādas īpašas spēles tehnikas, tuvojoties instrumenta spēju robežām. Tad modernā amerikāņu trompete in C būs vispiemērotākā.

Tās skaņa ir spožāka?

Tā varētu teikt. Tiešāka, spožāka, laikmetīgajā mūzikā tas bieži noder. Bet tajā pašā laikā, metāla pūšaminstrumenti jau nenozīmē tikai spēlēt skaļas augstās notis. Mēs spējam no trompetes izvilināt visas tās pašas daudzās krāsas, ko var atspoguļot cilvēka balss. Mūsdienu trompeti var spēlēt arī maigi un mierīgi. Laikmetīgajā mūzikā visas šīs krāsas ļoti iederes.

Un jūs labprāt spēlējat laikmetīgo mūziku? Tā jums ir tuva?

Jā, noteikti, laikmetīgā mūzika man vienmēr bijusi tuva. Jo īpaši, ja varu tikties ar komponistu un pārrunāt ar viņu attiecīgā darba ideju. Un reizēm man ir veicies, ka kāds komponists uzraksta darbu tieši man. Protams, arī nošu partitūra daudz ko atspoguļo, bet vislabāk tomēr aprunāties ar darba autoru. Pajautāt, ko viņš domājis? Varbūt nospēlēt viņam kādu fragmentu un noskaidrot, varbūt komponists vēlas, lai spēlēju citādāk. Tas ir iespējams tikai mūsdienu mūzikā, Mocartam vai Bēthovenam jau mēs nevaaram piezvanīt.

Vai arī rosināt komponistus rakstīt jaundarbus tieši jums?

Jā! Reizēm esmu dzirdējis par kādu labu komponistu, vai noklausījies kādu interesantu skaņdarbu. Vai kāds no maniem kolēģiem kvintetā ir sajūsmā par kādu dzirdētu kompozīciju. Tad mēs skatāmies, vai iespējams sazināties ar komponistu un lūgt, lai viņš uzraksta kādu darbu mūsu kvintetam vai dažreiz arī man pašam. Tieši šodien, braucot ar taksi no lidostas, arī spriedām par kādu komponistu, kuram gribētu pasūtināt jaunu darbu. Dažreiz kāds skaņdarbs pie mums nonāk nejaušības rezultātā, kaut ko, protams, atrodam bibliotēkā. Tomēr saruna ar pašu komponistu vienmēr ir ļoti vērtīga un interesanta.

Vai kaut ko zināt arī par latviešu komponistu mūziku?

Noteikti neesmu eksperts... Bet, ja tā padomāju, prātā nāk Pēteris Vasks, viņa mūzika ir ļoti skaista. Esmu dzirdējis viņa orķestra darbus, brīnišķīga mūzika!

Kas ir neparastākais, ko kāds komponists ir rakstījis jūsu instrumentam? Kādi bijuši netradicionālākie spēles paņēmieni?

Labs jautājums! (smejas) Daudzos skaņdarbos ir neparasti spēles paņēmieni! Piemēram, vienlaikus jāspēlē un jādzied, reizēm spēles laikā jāizmaina lūpu pozīcjia, tas maina skaņu, dažreiz skan divas skaņas vienlaikus. Diezgan bieži man nācies instrumentā kaut ko ievietot. Esmu trompetē lējis ūdeni, lai rastos tāda burbuļojoša skaņa. Mūsu kvintetam ir viens skaņdarbs, kur trompetē jāievieto tā mazā ballīšu taurītes sirēniņa. Kad tajā iepūš, rodas spalga skaņa. To mehānismu ievieto tā, lai, nospiežot vienu no ventiļiem, skan sirēniņa. Tas bijis viens no neparastākajiem paņēmieniem. Vēl, kad studēju laikmetīgo mūziku, bija gadījums, kad komponists gribēja, lai vienlaikus spēlēju divus instrumentus. Patiešām divus vienlaikus! Iedomājieties, pie lūpām jāliek divi iemutņi, viena trompete labajā rokā, otra kresiajā. Turklāt skaņdarbs bija visai apjomīgs, kādas 15 minūes. Tas bija sarežģīti un neparasti. Tu daudzus gadus mācies un trenējies, lai lūpas ļoti precīzi veidotu skaņu, pieguļot iemutnim. Bet te tieši pretēji! Jāaizmirst viss, ko esi mācījies un jāsāk no jauna. Sākumā sajūta bija tāda, it kā nekad nebūtu mācējis spēlēt trompeti. Tas bija visneparastākais, ko nācies spēlēt.

Vai kādreiz esat arī teicis: “Nē, to es nedarīšu?”

Tā laikam neesmu teicis. Parasti saku, es pamēģināšu, bet varbūt neizdosies. Jo dažas lietas vienkārši NAV iespējamas, dažas ir ļoti sarežģītas. Bet, piemēram, šajā skaņdarbā ar divām trompetēm, man bija iespēja pastrādāt ar pašu komponistu. Viņš to darbu bija rakstījis manam skolotājam. Un viņš teica, esmu priecīgs, ja izdodas nospēlēt kau 60 procentus no tā, ko esmu uzrakstījis. Pat tavam skolotājam viss nebija pa spēkam. Tā nu es cenšos un nesaku, ka nedarīšu. Bet, protams, reizēm ir ārkārtīgi sarežģīti. Pirms deviņiem gadiem kāds komponists uzrakstīja darbu speciāli man. Tas bija aptuveni stundu garš skaņdarbs trompetei un elektronikai. Brīžiem man bija jālasa kāds teksts. Un viss skaņdarbs - no galvas. Bet man ir ļoti slikta atmiņa! Mani audzēkņi saka, ka ļoti slikta atmiņa! Tāpēc man vienmēr, un arī šobrīd, līdzi ir dators, kur varu atrast vajadzīgo informāciju, ja kaut kas aizmirstas. Bet šis skaņdarbs bija stundu garš. Bija jāpārvietojas, bija daži deju elementi un vienkārši nebija iespējams spēlēt, stāvot pie nošu pults. Es jau būtu varējis pateikt "nē", bet uztvēru to kā izaicinājumu, ka man šis stundu garais darbs IR jāiemācās no galvas. Nebija viegli, bet izaicinājumu pieņēmu.

Profesionālam trompetistam droši vien nav viegli pieņemt, ka pietiek nospēlēt 60 procentus no tā, ko iecerējis komponists. Vajag taču maksimumu!

Protams! Lai to varētu pieņemt, ir kaut kas sevī jāizmaina. Un tur jau tas interesantākais, ka mūsdienu mūzika prasa, lai esam elastīgi. Kad spēlē klasiku, romantisko mūziku, viss ir tradicionāli, mums ir skaidrs, kādai jābūt skaistai skaņai, kādai - intonācijai, kas ir pareizi, kādam jābūt balansam, kā skanēs orķestris. Bet mūsdienu komponisti reizēm grib, lai skaņa ir neglīta, lai izsklausās nepareizi, lai izkslausās, ka tu netiec galā! Tas ir ļoti grūti! Tu esi neskaitāmas stundas trenējies, lai varētu radīt skaistu skaņu, bet nu tev saka: vajag, lai izklausās neparezi, vajag, lai kļūdas var dzirdēt! Tad rezultāts būs tāds, kādu vēlas komponists. Tiešām kaut kas savā domāšānā ir jāizmaina, lai savas kļūdas spētu uztvert kā interesantus, radošus elementus. Zināma līdzība ir ar improvizāciju džeza vai laikmetīgajā repertuārā, kur vienmēr nenospēlē visu ļoti precīzi, jo viņi spēlē to, kas tajā brīdī nāk prātā, tas nav iepriekš iemācīts. Tā ka, ir labi būt atvērtam. Bet sākumā bija ļoti grūti šo domu pieņemt.

Tātad pēc rakstura esat atvērts cilvēks?

Es cenšos tāds būt. Nezinu, vai visi kolēģi tam piekritīs, bet cenšos būt atvērrs jaunai pieredzei, izmēģināt kaut ko nebijušu. Domāju, ka atvērts prāts ļoti palīdz gan mūziķim, gan pedagogam. PRotams, vienmēr ir kaut kas, ko vēl varam iemācīties.

Jums arī šobrīd priekšā ir dators. Esat atvēris informāciju par koncerta programmu?

Jā, katram gadījumam, ja nu kaut ko aizmirstu. Tātad, ceturtdienas koncertā mūsu kvintets atskaņos darbu, ko speciāli mums rakstījis mūsu labs draugs, viens no Zviedrijas vadošajiem komponistiem Anderss Hillborgs. 1998.tajā gadā viņš ansamblim Stockholm Chamber Brass sarakstījis kvintetu. Toreiz ansamblis bija nesen sācis darboties, es tajā vēl nespēlēju. Tantastisks skaņdarbs, īsts tour de force, pilns izaicinājumu. Mēs varam izrādīt visdažādākās skaņas, izpildīt dažādus efektus. Ļoti ritmisks skaņdarbs, jo Anderss darbojās rokmūzikas jomā, pirms pievērsās komponēšanai. Šis mums ir brīnišķgs darbs, tapis jau pirms 27 gadiem, bet joprojām izklausās mūsdienīgi! Šo darbu mēs bieži atskaņojam. Domāju, ka tas ir viens no visbiežāk spēlētajiem darbiem ne tikai mūsu repertuārā, bet vispār metāla pūšaminstrumentu darbu vidū. To regulāri spēlē ansambļi visā pasaulē. Esam lepni, ka viens no mūsu pasūtinājuma darbiem kļuvis tik populārs.

Vai gadu gaitā šis skaņdarbs ir kaut kā mainījies? Kopš tā radīšanas pagājis visai ilgs laiks!

Nezinu, vai tas ir īpaši mainījies, kvintets to sāka spēlēt, ka es vēl nedarbojos šajā ansamblī. Bet zinu, ka toreiz, kad darbs tapa, komponists esot kaut ko mainījis, pielabojis. Un tur, kādā trešajā minūtē ir viens īpašs posms. Izklausās, it kā tēma tiktu atskaņota no otra gala, atpakaļgaitā. Šo ideju komponists esot aizguvis no mūziķiem, viņi vienkārši spēlējuši, jautri izklaidējušies, izmēģinot šo efektu. Un komponistam iepaticies, viņš izlēmis, to ietvert skaņdarbā. Ar jauniem darbiem jau tā ir, vispirms jūs strādājat, lai to pirmatskaņotu. Tad komponists jūt, ka kaut ko mazliet vajag pamainīt. Un tad, pēc kāda pusgada darbs iegūst īsto veidolu un ir gatavs ceļam pie klausītājiem.

Šoreiz koncerta pirmajā daļā spēlēs tikai mūsu kvintets un šis Andersa Hilborga kvintets skanēs daļas noslēgumā. Bet pirms tam mēs sāksim ar skaņdarbu, kas ir teju 500 gadus vecs. Tā būs mūzika no renesanses laika. Klaudio Monteverti ir ļoti pazīstams komponists, viņu uzskata par operas žanra aizācēju. Mēs spēlēsim trijdaļīgu svītu ar tēmām no Montevertdi operām. Tad turpināsim ar britu komponista Malkolma Arnolda darbu. Arnolds sākotnēji arī pats bijis trompetists. Un viņa metālpūšaminstrumentu kvintets, rakstīts, šķiet 1966.tajā gadā, ir kļuvis par īstu pūtēju repertuāra klasiku. Noteikti viens no biežāk atskaņotajiem darbiem pasaulē. Visi ansambļi to apgūst parasti jau mācību procesā. Profesionāļi to iekļauj koncertos. Mums šis brīnišķīgais skaņdarbs būs programmas centrā. Tur jūtama arī kinomūzikas ietekme. Malkolms Arnolds arī rakstīja mūziku filmām, viņš pat saņēmis Oskaru par savu kino mūziku.

Un tad – pirmās daļas beigās, kā jau teicu, Andersa Hilborga kvintets.

Bet koncerta otrajā daļā spēlēsim kopā ar orķestri Rīga, par to esam ļoti priecīgi! Kvintetam šī ir pirmā viesošanās Rīgā, Latvijā. Būsim priecīgi saspēlēties ar orķestra pūšaminstrumentiem. Un otrajā daļā atskaņosim divus darbus. Viens no darbiem ir jaunums mūsu repertuārā, to nekad vēl neesam spēlējuši. Tas ir Danas Vilsona skaņdarbs Kvintesence, tajā apvienojas klasiskā mūzika ar džeza itekmēm, fanku un sambas instrumentiem. Ļoti dzīvīgs skaņdarbs.

Un visbeidzot esam no Zviedrijas atveduši vēl vienu skaņdarbu, to rakstījis mūsu kvinteta draugs Matss Larsons Gota. Matss pats apguvis trompetes spēli, pirms kļuvis par komponistu. Mēs atskaņosim darbu Clockworks, kas rakstīts metāla pūšaminstrumentu kvintetam un pūtēju orķestrim. Esam šo darbu arī ieskaņojuši mazākā sastāvā - tā bija versija kvintetam, divām klavierēm un timpāniem. Bet būs ļoti interesanti ceturtdienas koncertā atskaņot oriģinālo versiju.

Vai svarīgi, ka komponistam pašam ir pieredze, spēlējot kādu metāla pūšaminstrumentu?

Vairumam komponistu ir laba izpratne par dažādiem mūzikas instrumentiem, bet ne vienmēr. Tad ir divi varianti: vai nu skaņdarbs sanāk ļoti sarežģīts vai ļoti interesants. Protams, ja komponists pārzina pūšaminstrumentus, viņš raksta, zinot, kas un kā izklausīsies. To uzreiz var dzirdēt. Bet reizēm komponists iepriekš rakstījis tikai stīgā vai kādiem klasiskiem instrumentiem. Un tagad pievēršas pūtēju kvintetam. Tad ir interesanti. Gadās, ka uzraksta ko tādu, ko NAV iespējams nospēlēt. Bet citreiz atkal - neko tādu iepriekš neesam darījuši, bet varbūt IR iespējams. Mūsu kvintetam tapuši brīniškīģi skaņdarbi! Pagājušajā gadā klajā nāca mūsu albums, kurā bija arī skaņdarbi, kuru autori nekad iepriekš nebija rakstījuši pūšaminstrumentu kvintetam. Tāpēc viņiem nav bijis tā priekšstata, kā tieši šim ansamblim jāskan. Un viņi ir rakstījuši tā, kā viņiem ŠĶIET, ka intstrumentiem jāskan. Mums tas ir interesants izaicinājusm, jo nākas atklāt un izmēģināt pavisam jaunu mūzikas valodu, jāpanāk, lai rakstītais mūsu kvinteta sniegumā skanētu labi. Tātad - ar komponistu pieredzi var būt dažādi: zināšanas var būt pluss, bet arī nezināšana var izvērsties par kaut ko ļoti aizraujošu. Varbūt mums kaut ko nākas risināt, varbūt pārdomāt, kā var iecerēto realizēt. Abējādi var būt labs rezultāts.

Mēs daudz runājam par laikmetīgo mūziku, vai tas nozīmē, ka vienkārši skaista melodija nebūs jūsu gaumē?

Nē, nē, noteikti nē! Arī laikmetīgajā mūzikā ir daudz skaistu melodiju. Tikai reizēm mēs tās uztveram citādāk. Tur jau tas laikmetīgās mūzikas valdzinājums, ka tā ir ārkārtīgi daudzveidīga. arī mūsdienās ir komponisti, kas raksta tradicionālas, skaistas melodijas. Bet ir arī tādi darbi, kuros tradicionālu skaņas augstumu vispār nav. Un tas tad ir mūsu uzdevums, atklāt šo skaisto melodiju, pat, ja komponists piedāvājis tikai tehniku. Mēs, protams, nevaram runāt par skaistajām melodijām, kādas ir Rahmaņinova vai Šopēna darbos. Tomēr arī mūsdienu mūzikā ir daudz skaistuma un mums jāsaprot, kā to klausītājiem vislabāk atklāt. Domāju, ka arī mūsu ceturtdienas koncerta programmā būs duadz skaistu momentu. Bet arī daudz jautru mirkļu un piesātinātas mūzikas. Varbūt ne vienmēr dzirdama melodija, bet varbūt ir skaista harmonija vai skaista skaņa. Uzskatu, ka arī mūsdienu mūzikā netrūkst skaistuma momentu.