Šoreiz klausāmies Artura Onegēra Trešo simfoniju ("Liturģisko"), kas Aināra Rubiķa un LNSO atskaņojumā būs dzirdama 15. martā Lielajā ģildē.

Uzmanības lokā trīs hrestomātiskas versijas:

* Mariss Jansons un "Oslo filharmoniķi" (1993. gads)
* Šarls Dituā un Bavārijas Radio SO (1982. gads)
* Herberts fon Karajans un "Berlīnes filharmoniķi" (1969. gads)

Simfonija ir intensīva, ekspresīva, daudzslāņaina, brīdinoša, biedējoša un mazliet arī mierinoša. Visi trīs diriģenti sniedz spilgtus lasījumus, kas ir mūsu uzmanības vērti.

Vislielākā interpretāciju atšķirība ir simfonijas trešajā daļā, kur Herberts fon Karajans ievēro autora sākotnēji doto metronoma apzīmējumu 88 sitieni minūtē, Šarls Dituā tuvojas autora vēlāk dotajam metronoma apzīmējumam 112 sitieni minūtē (Dituā ir ap 100), savukārt Mariss Jansons dod neparasti ātru tempu 125 sitieni minūtē.

Sarunbiedrs - altists un diriģents Artūrs Gailis.