Kopā ar muzikoloģi Gundu Miķelsoni un komponistu Jāni Petraškeviču klausāmies Erki Svena Tīra mūziku un pieminam igauņu mūzikas klasiķi Jānu Rētsu.

No Erki Svena Tīra (Tüür, 1959) daiļrades mūsu uzmanības lokā viens no jaunākiem viņa mūzikas tvartiem, kurā Igaunijas Festivāla orķestris muzicē Pāvo Jervi vadībā (alpha, 2020):

  • Devīta simfonija Mythos (veltījums Pāvo Jervi),
  • Incantation of Tempest,
  • Sow the wind...

No Jāna Rētsa (Rääts, 1932–2020) klausāmies:

  • Marginālijas divām klavierēm (1982) – Nora Novika un Rafi Haradžanjans,
  • Koncertu klavierēm un kamerorķestrim (1971) – Reins Rannaps, Pētera Čaikovska (Krievijas Valsts) Lielais SO un Eri Klass,
  • hrestomātisko Koncertu kamerorķestrim (1961) – Igaunijas Radio kamerorķestris un Nēme Jervi, 
  • Trio (1962) – Juris Švolkovskis (vijole), Māris Villerušs (čells) un Valdis Jancis (klavieres).

Uzklausījām arī Erki Svena Tīra un igauņu pianista Johana Randvere komentāru.

SARUNA AR ERKI SVENU TĪRU

Kādā anotācijā teikts, ka jūsu Devītajā simfonijā mums ir darīšana ar somugru mītiem. 

Devītajā simfonijā netiecos pārstāstīt konkrētus mītus, te viss vienkārši sākas no tumša nekā. Šī situācija aprakstīta teju visos pasaules radīšanas stāstos. Jā, kaut kādā ziņā te mazliet ir saikne arī ar somugru mītoloģiju (varbūt kāds ūdensputns, kas izdēj olu, no kuras rodas pasaule, un tamlīdzīgi), bet īstenībā mans nolūks bija dot pamatsajūtu par mītu. 

Es neaprakstu skaņās nekādus procesus, šī nav programmatiska mūzika, drīzāk tāds kā hipotētisks process. Sākums ir kvintas motīvā, kas dominē tajā pirmajā virsskaņu rindā un harmonijās, ko šīs virsskaņas veido, un šīs kvintas virza mūs ārā no tumšās kosmosa slīkšņas. Tālāk viss attītās tā, it kā kāds vērotu dažādus pasaules gaitas procesus. Jā, varbūt te ir mūsu planēta un viss, kas notiek uz tās — tektoniski, dabā, sabiedrībā, kā attīstās cilvēks. Pēdējās kulminācijas laikā vērotājs apzinās sava vērojuma emocionālo rezultātu — varbūt tās ir skumjas, varbūt vienkārši izbrīns — es to atstāju nedefinētu, vērotājs pieņem pats savu personisko viedokli.

Vai būs arī Desmitā un Vienpadsmitā simfonija?

Nezinu neko par Vienpadsmito, bet varu pateikt, ka Desmitā ir uzrakstīta un varbūt to varēs atskaņot pēc gada aprīlī Berlīnē. Tā ir četriem mežragiem un lielam orķestrim.

Vai patlaban esat mierā ar pasauli?

Nepavisam nē, bet es nezinu, vai man vajag vēl teikt ko vairāk. Jā, es raizējos un nejūtos laimīgs. Viss ir tik trauksmains, mani ļoti uztrauc tas, kas notiek, un jo īpaši man nepatīk tas, ka, liekas, tikai antagonisti tiek uzklausīti. Ļoti pietrūkst jēgas, saprātīgas sarunas ar iejūtu citam pret citu, mierīgas viedokļu apmaiņas arī tad, ja nepiekrīti savam oponentam. Pietrūkst kultūras, sevišķi politikā. Un kur nu vēl ekoloģijas problēmas. Kā te lai dzīvo mierā ar šo? Bet man ir ļoti svarīga arī mana personiskā garīgā veselība, tāpēc kļūstu par eskeipistu — mēģinu arvien mazāk interesēties par to, kas notiek.

Kāda loma jūsu dzīvē bija Jānam Rētsam?

Bez Rētsa palīdzības mani nebūtu uzņēmuši augstskolā, jo daudziem bija zināms, ka esmu kristietis un spēlēju baznīcas grupā, kas vēlāk pārtapa par progroka grupu In spe. No varas skatpunkta nebiju labs kandidāts. Jāns Rētss bija augstā cieņā Igaunijas komunistiskās partijas virsotņu aprindās, viņš devās pie rektora un teica, ka uzņemas atbildību par mani. Biju arī labos draugos ar Rētsa dēlu, kas bija ļoti labs flautists, un viņš tēvam iestāstīja, ka esmu aplam talantīgs un mani jāuzņem augstskolā. 

Mums bija labas attiecības — viņš pievērsa manu uzmanību vertikālei. Tolaik biju pārņemts ar lineāru domas virzīšanu, un Rētss attīstīja manī vērīgumu pret harmoniju. Protams, mums bija atšķirīgas muzikālās intereses, estētiskie uzskati, viņš bieži nesaprata, kas man galvā, bet tas bija vērtīgi, jo man tobrīd vajadzēja izcīnīt pašam savas iekšējās kaujas un uzskatu atšķirība palīdzēja apjēgt, ko vēlos sasniegt. Bija arī kaut kas kopīgs — mums abiem patika Stravinskis, taču Rētss nespēja pieņemt neko, kas nāk no Šēnberga un tās nometnes. Kopumā es teiktu, ka mums bija auglīgas attiecības.

Kā komponists Jāns Rētss ievērojams ar to, ka jau no skaņdarba pirmajām taktīm tu saproti, kas tā par balsi, kas patlaban runā, un tas ir retums. Man ļoti patīk viņa “Marginālijas” un prelūdijas klavierēm — tie ir kā aforismi, brīnišķīgi un ļoti skaisti.

Padomju laikos bija viedoklis, ka Rētsa mūzikas aktīvā iedaba un kaleidoskopiskā domāšana atbilst tam, kā būvēta padomju sociālā vide. Patlaban es domāju, ka Rētsa darbi labi saplūst ar šodienai raksturīgo spēcīgo informācijas plūsmu, ko cilvēks īsti nespēj aptvert. Mūslaiku fragmentārais dzīvesveids un neiedziļināšanās lietās saskan ar Rētsa savulaik mūzikā izteiktajiem pravietojumiem, vismaz es to tā varu uztvert.

 

JOHANA RANDVERES STĀSTS

Jāns Rētss bija pavisam īpašs cilvēks — vislabākajā ziņā ļoti vienkāršs.

Lūk, viens tāds gadījums. Mēs kopīgi klausījāmies viņa Astoto simfoniju, spēlēja kāds, liekas, amerikāņu orķestris, un Rētss teica — man liekas, viņi spēlē drusku par lēnu. Sieva un meita — abas enerģiskas un vētrainu temperamentu — teica: kā tu vari tā runāt, vai tev nepatīk, kā viņi spēlē? Nē, saka Rētss, spēlē tīri labi, bet tas jau arī nav mans labākais skaņdarbs. Nu abas dāmas vēl vairāk sašutušas — kā, tev nepatīk paša skaņdarbs? Un Rētss saka — nē, nē, protams, man patīk visi mani darbi, bet jāatzīst arī, ka daži no tiem varbūt nav sevišķi piemēroti atskaņošanai. Vai kaut kā tā. Lūk, cik veselīgi viņš attiecās pret savu daiļradi.

Jānam Rētsam ļoti patika maza glāzīte un labs joks. Reiz, kad biju pie viņa, zvanīja no kāda pakalpojumu sniedzēju kantora un vēlējās zināt, cik vecs ir klients, kam viņi piezvanījuši. Un Rētss teica — man ir drusku zem simta. Bet viņam tobrīd bija varbūt kādi astoņdesmit četri. Skaidrs, ka zvanītājs ātri beidza sarunu.

Jā, Rētss bija asu prātu, un viņam arī bija interesanta karjera.

Rētss bija komunistiskās partijas biedrs, tāpēc atjaunotajā republikā viņu varbūt tā drusku nemīlēja par to. Padomju laikos viņš bija ļoti ietekmīgs, viņa mūziku daudz spēlēja, viņa Koncerts kamerorķestrim bija, iespējams, visu laiku slavenākais igauņu komponista opuss, labi, tagad Perts ir slavenākais, bet toreiz Rētss bija pazīstamākais igauņu komponists.

Un tad — jā, parastā lieta, jums nepatīk viss, kas saistās ar Padomju Savienību, jums nepatīk sarkani noskaņoti ļaudis. Bet nav viss akurāt melns un balts. Jāns Rētss sirdī nebija sarkanais, viņš vienkārši dzīvoja, kā prata, un palīdzēja daudziem, piemēram, nosargāja pianista Reina Rannapa dzīvokli, kad to gribēja atsavināt, jo Rannaps bija aizbēdzis uz Ameriku. Bet Rētss teica — nē, viņš ir tikai turnejā un būs atpakaļ, un Rētsam noticēja. 

Rētsam bija augstā pozīcijā Komponistu savienībā ne tikai Tallinā, bet arī Maskavā.

Viņam tikai vajadzēja piezvanīt kādam un pateikt, ka rīt vēlas braukt uz Maskavu, un tad bija standarta atbilde — jā, jūsu rīcībā, kā vienmēr, ir piektā vagona piektā kupeja. Rētsa komentārs mūsdienās — tādi bija tie laiki.

Viņam ir viens ir īsti komunistisks gabals — deklamatorijs “Kārlis Markss”. Rētss reiz teica — tas ir pagalam neslikts skaņdarbs (viens no retajiem vokāldarbiem Rētsa daiļradē), taču nav domājams, ka mūsu laikos to varētu atskaņot, ja nu vienīgi Ķīnā, kur tas būtu pašā laikā.

Zvanīju Rētsam dažas nedēļas pirms viņa aiziešanas, jautāju, kā klājas, un viņš teica, ka labprāt pasauktu mani ciemos, bet man likās, ka vīrusa laikā tā nav laba doma, un tad Rētss teica, ka dzīvojot slinki un daudz guļot.

Bet citādi viņš bija ārkārtīgi vitāls, pilns enerģijas un ar ļoti veselīgu attieksmi pret savu mūziku. Rētsam visu mūžu veicies ar atskaņotājmāksliniekiem, tā viņš teica, jā, viņam bija laimīgs mūžs.