Jauno radio "Odisejas" sezonu sākam ar atskatu uz kādu jauku vasaras piedzīvojumu – uz slaveno Vīlandes festivālu, kas šogad no 24. līdz 27. jūlijam notika jau 32. reizi, kā vienmēr savus klausītājus priecējot ar labu un pārdomātu programmu un pārmaiņas pēc arī ar ļoti labiem laika apstākļiem, kad nebija ne par karstu, ne par aukstu.

Politisko notikumu dēļ festivāla programma nebija tik neaptverami plaša kā dažus iepriekšējos gadus, kad brīžiem varēja vien žēli nopūsties, kad bija jāizvēlas, kuru grupu ietklausīties, jo koncerti notiek paralēli un uz diezgan attāli izvietotām skatuvēm. Vīlandes festivāla saturs kā vienmēr ir viena cilvēka – festivāla programmu direktora Tarmo Normas (Tarmo Noormaa) ziņā. 

Gita Lancere: Vai atceries, kāda bija tava sākotnējā vīzija? Kosagaidīji no festivāla un ko vēlējies tam dot no sevis?

Tarmo Norma: No sākuma es pats biju jaunais mūziķis. Spēlēju tad un joprojām tagad spēlēju igauņu nacionālodiatonisko akordeonu lõõtspill (lootspill) un es ļoti gribēju uz festivālu atvest mūziķus no visas pasaules – atvest tos cilvēkus, kurus es apbrīnoju. Īpaši 2006., 2007. un 2008. gada akordeonisti šeit, festivālā, bija mans nopelns. Īstenībā 2006. gada festivāls bija veltīts tieši akordeonam, tā ka varēju piepildīt savu vēlēšanos. Un tas mani ļoti motivēja.

Pēc tam vēlējos parādīt festivālā autentisku mūziku no visdažādākajām vietām pasaulē. Man bija iespēja ceļot un apmeklēt dažādas zemes, un es vēlējos igauņiem parādīt, cik daudz apbrīnojamu mūziķu ir pasaulē. Es gribu arī atbalstīt igauņu mūziķus, dot viņiem iespējas parādīt savu mūziku un gūt saikni ar publiku, jo katram mūziķim vajag iespēju saņemt atgriezenisko saiti no klausītājiem, lai viņam būtu profesionāla izaugsme.

Šodien es uz mūziku skatos jau daudz plašāk. Es joprojām vēlos parādīt plašākai publikai reģionālus mūzikas stilus no visas pasaules, joprojām vēlos palīdzēt jauniem mūziķiem. Bet tagad es redzu arī, ka mūzikas gaumes ir ļoti dažādas.

No sākuma man likās, ka mana mūzikas gaume ir neapstrīdami laba. Tad sapratu, ka tā nav taisnība.

Par dažām grupām, ko atvedu uz festivālu, domāju, ka viņi ir izcili, bet citi tā nedomāja. Un tā man bija atklāsme.

Tad es sāku domāt: Labi, atvedīsim šeit dažādas grupas ar dažādiem mūzikas stiliem, bet es pirms tam vismaz pārbaudīšu, vai viņi ir profesionāļi, vai viņi ir harizmātiski un māk uzstāties. Un tad es ļaušu klausītājiem izdomāt, vai viņiem šie mūziķi patīk vai nepatīk. Nav tā, ka man iet pie sirds visas grupas, kas pēdējos gados spēlē festivālā, bet es zinu, ka klausītāju vidū ir daudzi tādi, kam tās patīk. Tas ir svarīgi – apmierināt dažādas gaumes

Gaume ir viena lieta, vajadzība – cita. Jaunajai paaudzei vajag mūziku, pie kuras var sadoties rokās un šūpoties, lēkāt, kliegt…

Mūzikai ir dažādas funkcijas. Un mūziku var iedalītļoti dažādi. Man patīk to kategorizēt kā “prezentējamo” mūziku, kas tiekspēlēta uz skatuves, un “piedalīšanās” mūziku, kur publika nav nodalīta nomūziķiem. Piemēram, kā tas ir ballēs, dejās. Un šī mūzika kalpo savam mērķim,tā apmierina dažādas mūsu sabiedrības vajadzības. Tāpat mūziku var iedalīt pavecuma grupām. Jauniešiem vairāk patīk lēkāt un dejot, vecākiem klausītājiemvarbūt vairāk patīk mierīgi klausīties, baudīt mūzikas estētiku, kā pie“prezentējamās” mūzikas.

Tev saistībā ar festivālu bija sapnis, tu to piepildīji. Varbūt tagad ir parādījies jauns sapnis?

Man ir atkarība nevis sapnis. Atkarība no pozitīvas atgriezeniskās saites. Tas arī ļoti motivē. Es pazīstu mūsu klausītājus, viņi ir tik uzticīgi un katru gadu ierodas, pērk biļetes, arī iepriekš nezinot, kādi mūziķi te uzstāsies. Viņi vienkārši uzticas Vīlandes folkmūzikas festivālam. Biļetes sākam pārdotdecembrī, un līdz februārim tās, lielākoties, jau ir izpirktas. Līdz tam brīdimmēs pat neesam paziņojuši, kas uzstāsies.

Es nevēlos likt tiem cilvēkiem vilties, tāpēc es smagi strādāju, lai sameklētu vislabākos mūziķus un sastādītu programmu, kas ir iederīga, kas ir daudzpusīga, radoša, jautra.

Un kad man tas izdodas, kad es koncertos redzu prieku cilvēku sejās, redzu jauniešus un arī vecākus klausītājus, visas vecuma grupas lēkājam skatuves priekšā, kad redzuprieku viņu sejās, tā sajūta izraisa atkarību. Un es gribu to visu atkārtot un piedzīvot atkal un atkal.

Vai tu varētu pastāstīt, cik daudz jūsatbalsta valsts, cik pilsēta, cik nāk no biļešu ienākumiem?

Jā. Festivāla budžets ir viens miljons eiro. No tā 600 000 līdz 700 000 eiro ir ienākumi no biļešu pārdošanas. 100 000 nāk no sponsoriem. Pārējo veido ienākumi no tirgošanās vietām, ko mēs izīrējam ēdinātājiem, auto novietnēm, telšu pilsētiņām. Un tad ir arī valsts atbalsts. Valsts finansējums katru gadu ir apmēram 150 000 eiro.Bet jāņem vērā, ka mūsu komanda strādā lielākā iestādē, kas organizē festivālu, tāpēc mūsu budžeti ir savstarpēji savienoti. Un iestādi valsts atbalsta vairāk. 

Pastāsti, lūdzu, par“Ethno Estonia” projektu!

Kad Vīlandes Folkmūzikas festivāls 1993. tika dibināts, mūsu lielā cerība bija igauņu folkmūzikas atdzimšana, mums bija vēlme padarīt to par dabisku komunikācijas veidu jauniešu starpā. Ne kā pagātnes atblāzmu vai muzeja artefaktu, ko var apskatīt,bet ne aiztikt. Vairāk kā dzīvu tradīciju, kā saziņas veidu. Šim nolūkam mums vajadzēja grupas, jaunus cilvēkus, kas uzstāsies, spēlēs uz skatuves. Tajā laikā mums tādu tik daudz nemaz nebija. Mēs noorganizējām etnonometni – ideju aizņēmāmies no zviedriem. Pirmā etnonometne tika rīkota Zviedrijā 1993. gadā, ja nemaldos, varbūt 1992.

Galvenais princips ir, ka jauni mūziķi vecumā no 16 līdz 29 gadiem pulcējas šādā nometnē, samaksā dalības maksu, un tad viņiem ir 10 dienas, lai mācītos mūziku vienam no otra.

Viņi mācās viens no otra. Ir vadītāji, kuri palīdz to mūziku pēc tam aranžēt, lai izveidotu koncertprogrammu, kuru parasti nospēlē, kad nometne noslēdzas.

Etnonometnes ir plaši izplatīti pasākumi, kas aizsākās Zviedrijā, tad izplatījās uz Beļģiju(“Ethno Flanders”) un Igauniju, Somiju. Tagad tādas nometnes ir 50–60 valstīs. Mēs sarīkojām savu etnonometni 1997. gadā. Tā bija vieta, kur jaunieši varēja satikties, viens no otra iedvesmoties un vēlāk izveidot grupas, kuras kļūstslavenas un kļūst par festivālu favorītiem. Šie cilvēki kļūst par pasniedzējiem skolās, un cilvēki no viņiem mācās, jo viņi tagad ir atzīti un populāri mūziķi.Un šie skolēni vēlāk dara to pašu – nāk uz Etnonometni, apgūst tautas mūziku – process atkārtojas.

Tas ir tas, ko mēs darām, tas ir mūsu galvenais mērķis – radīt un veidot šos jaunos mūziķu, kas spēlēs etnomūziku.