Odiseja ved uz Tanzāniju – valsti Āfrikas kontinenta austrumos, valsti, kas robežojas ar astoņām citām valstīm un austrumos ar Indijas okeānu. Tanzānija neatkarību ieguva 1964. gadā, kad apvienojās līdz tam divi salīdzinoši neatkarīgi administratīvie reģioni – Tanganjika un Zanzibāra. Jaunās valsts vārds tika veidot, apvienojot pa zilbei no abiem nosaukumiem. Tanzānijā dzīvo ap 120 dažādas etniskās grupas, starp tiem arī lepnie masaji un klikšķu valodā runājošā meža tauta hadzabes.

Tanzānija – tas ir Serengeti Nacionālais parks un Kilimandžaro kalns. Un vēl daudz daudz kas cits, ko uzzini tikai atbraucot uz Tanzāniju. Šī gada februārī to visu piedzīvot brauca Gita Lancere un Orests Silabriedis, un par viņu Tanzānijas gidiem kļuva tur dzīvojošā latviete Dace Zandfelde un viņas draugs Romans Širima.

Tanzānijā, kas ir atzīta par vienu no politiski stabilākajām Āfrikas valstīm, draudzīgi sadzīvo 62 miljoni iedzīvotāju. Kā tas viņiem izdodas?

Dace Zandfelde: Man pašai arī tas bija pārsteigums, cik draudzīgi sadzīvo cilvēki Tanzānijā. Uzreiz gan jāsaka, ka Tanzānija ir liela valsts, un tās vēsturiskais mantojums un kultūras mantojums dažādos valsts reģionos ir atšķirīgs. Piemēram, piekrastē gar okeānu valda svahili (swahili) kultūra, un tā jau ir īsts mikslis pats par sevi. Tajā ir saplūdušas afrikāņu, arābu, indiešu un eiropiešu kā bijušo kolonizatoru kultūru īpatnības. Un tā tas viss ikdienā arī te funkcionē. Turklāt pašā

valstī kopumā vēl ir vairāk nekā simts dažādas ciltis, un arī tām katrai ir sava vēsture, savi paradumi un tā tālāk. Un jā, tiešām - dzīvojot Tanzānijā ir pārsteidzoši novērot, cik draudzīgi te visi sadzīvo.

Te līdzās pastāv gan kristīgā baznīca, gan islāms, gan arī vietējās ticības, animisms. Tanzānijas prezidente ir islamticīgā, viņa staigā lakatā. Vai tas kaut kā ikdienā ir sajūtams arī sabiedrībā?

Ikdienā visas ticības sadzīvo ļoti draudzīgi un ļoti brīvi. Nu, piemēram, Daresalāmā ir gan kristiešu kopiena, gan musulmaņu kopiena, gan indiešu reliģiju pārstāvju kopienas, un visi sadzīvo ļoti draudzīgi. Kristietis savu cūkgaļu neiet gatavot pie mošejas, un tā tālāk. Cik es saprotu, tad pirms vairākiem gadiem, kad bija cits prezidents - arī musulmanis, islamticīgais no Zanzibāras, ka viņa laikā sabiedrībā ir izcēlušies islāma radikāļu rīkoti grautiņi, kur tika dedzinātas tās vietas, kur kristieši gatavo un ēd cūkgaļu. Un no prezidenta tad tika sagaidīts, ko tad nu viņš tagad darīs? Bet toreizējais prezidents esot uz to reaģējis mierīgi, sakot, ja cilvēks grib ēst, viņam ir jāēd, ja cilvēks grib dzert, viņam ir jādzer, ja cilvēks grib ēst cūkgaļu, lai viņš ēd cūkgaļu, ja cilvēks grib, lai viņš ēd čūskas. Ja gribi ēst, tad ēd, ja gribi neēst tad neēd. Un es saprotu, ka tādiem vārdiem sabiedrība tika nomierināta, un turpmāk nekādas eskalācijas nav sekojuši.

Protams, ka valsts ir liela un lauki atšķiras no Daresalāmas – tāpēc, ka tā ir ostas pilsēta un arī tādēļ, ka visi tie vēsturiskie laikmeta grieži ir nākuši un gājuši krustu šķērsu un tas ir atstājis tādu savu nospiedumu, ka Daresalāmā visi ir ļoti brīvi.

Bet, ja ceļo dziļāk valsts iekšienē, jā, ir arī tādi rajoni, kur cilvēki ir konservatīvāki. Bet tas jau tā ir visur – arī Latvijā cilvēki laukos reizēm ir konservatīvāki. Salas ir musulmaņu salas un pašā Zanzibārā ir 99% musulmaņu, un tur ir pilnīgi cita aura, cita elpa un ir izteikts musulmanisms, bet kontinentā un jo īpaši Daresalāmā ikdienas dzīve ir ļoti brīva. Katrs principā dara tā, kā viņš grib darīt, respektējot un neaizskarot citu reliģiju vai citu uzskatu cilvēkus.

Kas tev Tanzānijā patīk? Un kas tev Tanzānijā nepatīk? Varbūt viss patīk?

Nu, tik vienkārši jau tas nav. Problēmu jau arī te pietiek. Bet ir jau tā, ka kaut kas mani te joprojām ļoti saista. Tas, kāpēc es savulaik iemīlējos Āfrikā un kāpēc man te ļoti patīk. Es kaut kur izlasīju, ka patiesībā visi cilvēki, kas atbrauc uz Āfriku, dalās divās lielās grupās. Vieni, kuri iemīlas Āfrikā un grib te atgriezties - viņi arī vienmēr paliek saistīti ar Āfriku. Un otra grupa ir cilvēki, kas atbrauc un viņiem te nepatīk, viņi grib ātrāk tikt mājās un vairs nemūžam negrib atgriezties. Tā ka es droši vien neesmu unikāla.

Tas pirmais iespaids, kas mani te ļoti uzrunāja, bija tās krāsas, krāsainība. Sākot ar dabas krāsām: koši zilas debesis, koši zaļi koki, lapa, košās krāsās puķes, cilvēkiem mugurā košas drēbes.

Tu vienkārši izej ielās, un tev tiek īsta krāsu terapija no visām košajām krāsām. Man ļoti patīk arī savvaļas daba. Tanzānijā ir 22 nacionālie parki, tajos visos ir zvēri, un tie visi ir ainaviski atšķirīgi. Daži parki ir tūristu vidū ļoti populāri, un līdz ar to tajos ir daudz tūristu. Un tūrisma industrijai, protams, ir savas ēnas puses. Bet citi parki, kas ir tālāk, viņi ir vairāk tādi ar to pirmatnīgumu - tā ir tā saucamā īstā Āfrika, kur ir miers, klusums. Un mans mīļākais zvēriņš, jeb favorīts ir lauva, jo tad, kad tu skaties uz to lauvas mieru, nu, tas ir pilnīgs kontrasts kaut kādam stereotipam, ka liekas, ka lauva tev tūlīt uzbruks. Nē, tas lauvas miers ir fascinējošs.  Un vispār visas tās dabas krāsas, dabas skaņas, viss ir ļoti fascinējoši un man tas ļoti patīk.

Kad es te sāku dzīvot, viena lieta mani pārsteidza. Un man šķiet, ka Latvijai būtu ko no Tanzānijas pamācīties - tas, cik tanzānieši ir lieli savas svahili valodas patrioti.

Te uz ielas, jebkurā vietā, jebkurā viesnīcā jebkurš tur apkalpojošais personāls, krogā viesmīlis vai uz prāmja vai autobusā kāds cilvēks blakām - jebkurš jebkurā brīdī būs gatavs mācīt muzungam (baltajam cilvēkam) svahili valodu. Tas tā pašsaprotami tiek pieņemts. Un Romans stāstīja, ka Tanzānijas pirmais prezidents Njerere savulaik esot pateicis, ka valsts valoda būs svahili valoda. Viņš esot teicis: beidziet runāt kolonizatoru valodā, jūs brīvi būsiet tikai tad, kad jūs beigsiet runāt kolonizatoru valodā un runāsiet savā valodā. Un Tanzānijā ir viena valsts valoda - svahili valoda. Ceļojot pa valsti, es esmu jautājusi visdažādākajiem cilvēkiem, kur slēpjas tas iemesls, kāpēc Tanzānijā ir tik mierīgi, ka te nav nekādu politisko satricinājumu, nemieru, jo īpaši, ja salīdzina ar kaimiņvalstīm, kur ir vairāk vai mazāk nemierīgi. Un visi vietējie man ir atbildējuši -

mums ir viena valoda, mums ir svahili valoda, ap kuru mēs pulcējāmies, un mēs visi esam tanzānieši, punkts.

Un tas tiek teikts ar tādu ļoti veselīgu pašapziņu, kas mani pirmajā brīdī pārsteidza, bet tagad jau esmu pieradusi. Un man šķiet, ka arī mēs Latvijā varētu pamācīties to, kā būt lepniem un pašpietiekamiem šī vārda pozitīvajā nozīmē.

Par to, kas nepatīk, nu grūti tā pateikt… Protams, gan Daresalāma, gan Tanzānija - tā ir kontrastu pasaule, kur vienā vietā var būt tīrs un kārtīgs, otrā vietā netīrs un nekārtīgs. Līdz ar to tā dzīve ir jāpieņem tāda, kāda viņa ir. Es eju un daru to, kas man patīk. Pirmajā brīdī bija šoks, kad saproti, ka Latvijā dzīvojot, esi pieradis pie tām pamatlietām, un cilvēkam sāk likties, ka tās pamatlietas ir garantētas, ka viņas, tā sakot, bija, ir un būs, un āmen.

Pirmais pārbaudījums, sākot dzīvot Tanzānijā, bija ūdens. Principā ikdienas dzīvē te divi lielākie izaicinājumi ir ūdens un elektrība.

Un līdz ar to caur šo prizmu uz pasaulē notiekošām lietām tu maini domāšanu, maini uztveri. Tas prasa pašam pārskatīt, kas tad ir manas vērtības, ko es uzskatu par labu, ko par sliktu, par ko es esmu gatava cīnīties un par ko vienkārši atmest ar roku un pateikt: ja cilvēkiem nav ko darīt, nu, lai viņi izklaidējas, kamēr viņi neapdraud citu. Līdz ar to Tanzānija manī ir mainījusi arī skatu uz pasauli kopumā.

Brauciens uz Āfriku daudziem cilvēkiem ir kā mūža ceļojums – vismaz reizi mūžā atbraukt uz savannu un džungļiem pie zvēriem. Un līdz ar to mana atbildība ir, lai tas cilvēks aizbrauktu mājās ar stāstu un fantastiskām atmiņām uz visu viņa atlikušo mūžu. Mana atbildība ir nodrošināt to, lai cilvēks mājās aizbrauc laimīgs un visu mūžu atceras, cik tas ir bijis skaists ceļojums, un cik skaista ir savvaļas daba. Un ka tā ir jāsargā.