Somu mitoloģijā pasaule radās no putna olas. Stāsta rūnu pētnieks Peka Hutu-Hiltunens

Šoreiz "Odisejā" – Somija. Tā Somija, kas dziesmas dzied Kalevalas metrā un savu vēsturi glabā rūnu dziesmās. 

Izrādās, ka Somijā ir Rūnu dziesmu akadēmija – tās mājvieta ir Kuhmo pilsētiņa Austrumsomijā. Šis ir gleznains apvidus, bagāts ar mežiem un ezeriem. Un tas robežojas ar Krieviju, t.i. ar kādreizējo Somijas novadu Karēliju. Karēlijas novads Somijā, līdzīgi kā Latgale Latvijā, ir saglabājis tradicionālās kultūras  bagātības līdz pat šai dienai. Tas gan vairāk attiecas uz Karēlijas daļu, kas atrodas Somijā, bet Karēlijas teritorijas lielākā daļa pēc t.s. Ziemas kara 1939.-1940. gadā nonāca Krievijas pusē. 400 000 Karēlijas iedzīvotāju pārcēlās uz Somiju, un šodienas Karēlijā Krievijas pusē runā galvenokārt krieviski.

Somija tomēr turpina pētīt un iespēju robežās vākt karēļu folkloru. 1971. gadā Austrumsomijas Universitātes ietvaros tika dibināts Karēlijas institūts. Ar somu un karēļu mūzikas seno slāni – rūnu dziesmām – nodarbojas 1990. gadā dibinātā Rūnu dziesmu akadēmija – Runolaulu-Akatemia, ko vada dziedātājs un pētnieks Peka Hutu-Hiltunens (Pekka Huttu-Hiltunen). Aprīļa vidū viņš viesojās Latvijā saistībā ar topošo Eiropas kultūras ceļu "Singing Heritage Rout" ("Dziesmu mantojuma ceļš").

Gita Lancere: Teicāt, ka pirms pāris dienām jūsu pilsētā vēl bija sniegs.

Pekka Hutu-Hiltunens: Jā. Reģionā, no kura es nāku, aprīlī vēl parasti ir sniegs. Pat metra augstumā! Šonedēļ gan sniegs jau sācis mazināties, bet tā joprojām ir pietiekami daudz.

Vai Juensū novads, par kuru runājat, ir jūsu dzimtā vieta?

Jā, piedzimu aptuveni 200 kilometru attālumā no vietas, kur tagad dzīvoju. Dzīvoju pie Kainu reģiona austrumu robežas un rūnu dziesmu tradīcija nāk tieši no šī robežnovada – to var atrast abās pusēs Somijas-Krievijas robežai. Tā ir tieši tā vieta, kur Eliass Lēnrots (Elias Lonnrot) vāca tautas dziesmas, veidojot savu “Kalevalu”.

Bet tā vēl nav Karēlija?

Tā nav Karēlija. Ja no Kuhmo dosies uz dienvidiem, nonāksi Karēlijas Somijas daļā. Uz austrumiem ir Karēlijas Krievijas daļa. Bet arī Kainu reģionā Somijas pusē ir trīs ciemi, kas pieder t.s. Baltajai Karēlijai – "Viena Karelia" ("Viena Karjala"). Bet viss šis reģions kopumā ir Kainu, kas nav īsti Karēlija, bet kam ir ciešas saiknes ar karēļu tradīcijām.

Vai jūs varētu pastāstīt, kas ir "Viena Karjala"?

Tā ir Karēlijas ziemeļu daļa. To kādreiz sauca par Arhangeļskas Karēliju, un tā pletās no Baltās jūras līdz Somijas robežai. Šo reģionu sauc Viena Karelia. Vārds "viena" ir ļoti radniecīgs vārdam "veine" (väinä). Tātad – iespējams, ka somu eposa varoņa Veinemeinena tēvzeme visticamāk bijusi tieši Viena. Un šim vārdam ir saistība arī ar Dvinas upi, kas plūst cauri Arhangeļskas pilsētai uz Balto jūru. Somu valodā šo upi sauc par Veines upi – Veinejoki (Väinäjoki). Tātad somiski to sauc tāpat kā upi, kas plūst šeit, Latvijā. Par šiem vietu nosaukumiem ir interesanti domāt.

Jā, jūs man teicāt, ka Daugavai ir arī somu nosaukums!

Jā, Veinejoki jeb Veines upe. Īstenībā pastāv divas teorijas par cilvēkiem, kuri pirmie sāka stāstīt šos stāstus par Veinemeinenu – pirmā uzskata, ka viņi, iespējams, ir dzīvojuši pie Dvinas jeb Veines upes Arhangeļskas reģionā. Un otra teorija pieļauj, ka viņi dzīvojuši Baltijas reģionā, Baltijas jūras krastā un saukuši upi tāpat – par Veini. "Veine" somu valodā nozīmē "lēni plūstoša". Tā ir mierīga upe bez krācēm.

Tātad iespējams, ka cilvēki, pārceļoties uz ziemeļiem, paņēma upes nosaukumu līdzi uz Arhangeļsku?

Jā, tāda teorija pastāv.

Neviens cits par rūnu dziesmu tradīciju nevarētu pastāstīt vairāk par jums. Tā nav tikai dziedāšana, vai ne?

Pamatā tā tomēr ir dziedāšana. Pastāv uzskats, ka rūnu dziesmas izveidojās pirms divtūkstoš gadiem, un tā bija kopīga tradīcija visām Baltijas somu tautām – igauņiem, karēļiem, ingriešiem un votiem. Tām visām ir līdzīga rūnu dziesmu tradīcija un līdzīgas dziesmas. Pārliecība par to, ka tradīcija ir divtūkstoš gadu sena, balstās faktā, ka Baltijas somu tautas šajā laika posmā sāka viena no otras nošķirties, veidojot atšķirīgas valodas. Un šai kopīgajai dziedāšanas tradīcijai būtu jābūt izveidotai pirms tādas nošķiršanās. Tāpēc mēs domājam, ka tā ir vismaz divus tūkstošus gadus sena. Neviens neko nezina par vēl senāku tradīcijas vēsturi. Visticamāk, tie mīti un notikumi, par kuriem tiek dziedāts rūnu dziesmās, ir daudz vecāki. Tie Somijas kultūrā ienākuši no dziļas senatnes tieši caur šo dziedāšanu.

Kas ir īpašās rūnu dziedāšanas pazīmes? Visupirms tā ir dziedāšana iekštelpās, vai ne?

Jā, bet vissvarīgākā rūnu dziedāšanas pazīme ir metrs, kas veidojas astoņu zilbju rindiņā jeb pantā. Tas ir trohajiskais tetrametrs, kam ir konkrēti likumi par zilbju uzsvariem. Garajām uzsvērtajām zilbēm jābūt rindiņas sākumā. Otrajā, trešajā un ceturtajā pēdā var parādīties īsā uzsvērtā zilbe un tā dziedāšanai piešķir sinkopes īpašības. [Dzied].

Tātad īsajai uzsvērtajai zilbei jābūt otrās rindiņas beigu daļā. Tā ir rūnu dziesmu definīcija. Kas vēl?

Runājot par šo divtūkstoš gadu seno tradīciju, protams, ka senākie izdziedātie stāsti  ir par to, kā radusies pasaule, no kurienes mēs nākam, no kurienes radušās dažādas lietas. Tos uzskata par senākajiem stāstiem. Somu mitoloģijā pasaule radās no putna olas. No olas baltuma radās mēness, no dzeltenuma – saule. Un visi mazie čaumalu gabaliņi izbira pa debesīm un kļuva par zvaigznēm. Šāds mīts ir bijis pazīstams un izdziedāts visās Baltijas somu tautās. Ir atšķirības tajā, tieši no kura putna olas tapa pasaule. Dienvidu reģionos tā parasti ir bezdelīga vai cits mazs putniņš. Ziemeļos tas ir zilknābis [sotka] – putns, kurš peld ūdenī un lido virs ūdens. Tāds stāsts nāk no vietas, kur es uzaugu. Ir arī jaunākas cilmes rūnu dziesmas, kuras stāsta par zemes kopšanu, protams, arī kāzu dziesmas. Tiek dziedāts par mīlestību, par to, kā pareizi uzvesties.

Ir arī situāciju dziesmas, kuras tiek radītas uz vietas, atkarībā no notikuma. Ja cilvēki pārzina t.s. Kalevalas metru, viņi var dziedāt par visu, ko vēlas. Dažas no šīm jaunajām dziesmām ir pierakstītas un pat nodrukātas. Bet sākotnēji tā, protams, ir mutiskā tradīcija, kas balstās uz atmiņu.

Pirms radās rakstība, cilvēkiem nebija citu līdzekļu kā vien atcerēties un uzturēt kultūras konceptus par pasaules kārtību, tāpēc dziedāšanas tradīcija tūkstošiem un desmitiem tūkstošu gadu ilgi bija veids, kā cilvēki varēja saglabāt kultūru, valodu un visu pārējo. Tas ir viens no faktoriem, uz kā balstījās rūnu dziedāšanas tradīcija. Tāpēc ir tik svarīgi to saglabāt un attīstīt.

Jā, tā ir mutiskā vēsture. Vai ir informācija par to, kādās situācijās tika dziedātas rūnu dziesmas?

Tas ir interesants jautājums, jo ziemeļos, no kurienes nāku es, no Kainu reģiona un Viena Karelia lielākoties tiek praktizēta solo dziedāšana. Tas nozīmē, ka garajos vakaros un agri no rīta – visbiežāk ziemā, kad nebija iespējams doties ārā strādāt, kāds no vecākajiem cilvēkiem dziedāja šīs senās dziesmas, izklaidējot sevi un citus. Parasti tas bija gados vecāks cilvēks, kurš dziedāja jaunākiem ļaudīm: tā ir kultūras kodu un jēdzienu tālāk nodošana.

Bet Dienvidkarēlijā un Ingērijā, un pieļauju, ka arī Igaunijā, bieži sastopama ir vairāku cilvēku kopīga dziedāšana, dažkārt arī dejošana. Tas šo dziedāšanu – tās melodiju, ritmu un metru – padara visai atšķirīgu no Ziemeļkarēlijas, jo šajā gadījumā dziedāšanai jābūt standartizētai, lai vairāki cilvēki varētu dziedāt vienu un to pašu. Ritmi kļūst simetriski, lai to pavadījumā varētu dejot. Tādējādi rūnu dziedāšanas iezīmes dažādās tradīcijās var atšķirties. Ziemeļkarēlijā un Kainu reģionā parasti dzied viens cilvēks, tāpēc dziesmas melodiju dziedātājs var daudz vairāk variēt, jo nav nepieciešamības būt precīzam.

Vēl viena Ziemeļkarēlijas dziedāšanas īpašība ir tāda, ka dziedātājam ir jāpavēsta stāsts, tāpēc melodija nevar būt pārāk sarežģīta. Ja dziedātājs dzied skaļi un spilgti, izmantojot savu balsi dažādos veidos, klausītāji vairāk pievērsīs uzmanību tam un aizmirsīs, ka jāklausās vārdos un stāsta jēgā. Bet dziedot ir svarīgi stāstīt stāstu. Tāpat ir svarīgi nodrošināt stāsta pārnesi no paaudzes paaudzē, lai tas īpaši neizmainītos. Ja tu par kādu notikumu stāsti, vienkārši runājot, tas izmainīsies daudz ātrāk, nekā tad, ja to izdziedāsi. Dziedot tas tiek saglabāts nemainīts. Dziedāšanas forma ierāmē stāstu, lai tas var izdzīvot.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.