"Odiseja" šonedēļ aicina ceļojumā uz Ziemeļāfriku – uz Maroku. Marokas galvaspilsētā Rabātā decembra sākumā notika UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma Starpvaldību komitejas sesija, kurā piedalījās arī Latvijas delegācija.

Šī bija tā pati sesija, kurā Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā tika iekļauta koku pludināšanas tradīcija, ko starptautiskajā sešu valstu kopīgi sagatavotajā pieteikumā no Latvijas pārstāvēja Gaujas plostnieki.

Bet stāsts šoreiz būs par pašu Maroku – 37 miljonu valsti, kas tiek pieskaitīta arābu valstīm, bet kuras iedzīvotāji gandrīz puse ir berberi jeb amazigi, kuru kultūra ir atšķirīga no arābu kultūras.

Berberi runā savā valodā un berberu lietišķās mākslas ornamentos atradīsim arī latviešu auseklīti un Māras krustu.

Latviešu delegācijai Marokā palaimējās tikt pie brīnišķīga gida, kurš ar prieku izrādīja dažas no interesantākajām Rabātas vietām un aizveda arī līdz Atlantijas okeānam. Šis gids bija Mohameds Fatallahs (Mohammed Fathallah), kurš latviešiem par pārsteigumu pavisam labi runāja krieviski.

"Esmu marokānietis un man ir 65 gadi. Es runāju krieviski tādēļ, ka no 1975. līdz 1981. gadam esmu mācījies Padomju Savienībā – Ukrainas pilsētā Ļvivā. Kad atgriezos Marokā, strādāju dažādās vietās – gan valsts uzņēmumos, gan privātās kompānijās," stāsta Mohameds, kurš sarunā ar Gitu Lanceri stāsta gan par to, cik daudzveidīga ir Maroka, gan par futbolu, gnavām un, protams, berberu kultūru un valodu.

Gita Lancere: Tu stāstīji, ka berberu valoda tikai nesen ieguva valsts valodas statusu, bet līdz tam valsts valodas statuss bija arābu valodai, vai ne?

Mohameds Fatallahs: Jā, bet patiesībā gan valsts administrācijā, gan izglītības sistēmā vairāk nekā arābu valoda tiek izmantota franču valoda. Arābu valodā bērni mācās visu vidusskolas laiku, bet lai iegūtu specialitāti, nepieciešama franču valoda. Bet

ir cilvēki, kas arābu valodu nemaz nezina, viņi runā berberu valodā vai marokāņu dialektā – jo īpaši tie, kuri dzīvo Atlasa kalnos vai Sahāras reģionā. Šī sava veida cīņa starp valodām pie mums ir notikusi jau ilgāku laiku. Valoda taču ir mūsu kultūra, mūsu identitāte. Tādēļ mēs visu laiku un jo īpaši pēdējā laikā ļoti cīnījāmies par to, lai berberu valoda – amazig – būtu oficiālā valsts valoda.

Un tagad tas jau ir ierakstīts mūsu konstitūcijā – mūsu parlaments pieņēma šo likumu, ka mums ir divas oficiālās valodas – arābu un berberu jeb amazig. Līdz ar to amazigu valodu sāk izmantot arī oficiālajos dokumentos, kaut arī tās rakstība ir pilnīgi atšķirīga un atšķirīgi ir arī paši burti – tie nav ne arābu, ne latīņu, ne grieķu. Rakstība notiek no kreisās uz labo pusi – ne kā arābu valodā, kur raksta no labās uz kreiso.

Un šobrīd amazigu valoda jau tiek mācīta skolās – sākot ar pirmajām klasēm. Tātad pastāv cerība, ka pēc gadiem desmit amazigu valoda jau būs īsta kultūras valoda, ko varēs lietot arī akadēmiskajā vidē, nevis tikai sadzīvē.

Jo līdz šim tā bija tikai sarunvaloda – tā netika izmantota rakstībā. Berberi jeb amazigu tauta šeit dzīvojusi vairāk nekā 7000 gadu, mums bija sava dzeja, sava mutvārdu folklora vēl pirms grieķu un Kartāgas kultūru uzplaukuma, un mēs uzskatām, ka mums ir tiesības saglabāt savu kultūru, savu rakstību, savu dzeju – tas ir mūsu mantojums.

Vairāk un plašāk klausieties raidījumā!