Somu mūziķis Kimmo Pohjonens jau sen tiek atzīts par pasaules bezbailīgāko akordeonistu. Viņš muzicē uz īpaši veidota instrumenta, kas papildināts ar dažādiem elektroniskiem efektiem. Publicists Ilmārs Šlāpins “Rīgas Laikā” par Kimmo reiz rakstīja: “Viņš ir atklājis jaunu skaņu, jaunu akordeona ideju un jaunu radošo dzīvi, kļūdams par skandināvisku akordeona dievu – muskuļotu, mežonīgu, senu arhetipu un mūsdienīgu tehnoloģiju apvienojumu.”

Savā jaunākajā solo projektā “UZone”, ko Kimmo Pohjonens 2021. gada decembrī atskaņoja Ventspils koncertzālē "Latvija", mākslinieks akordeonu bija pārvērtis par elektronisku iekārtu, kas, papildus reāllaika slāņveida skaņu ainavai, spēj radīt gan attēlu, gan gaismas partitūru.

Šī programma vēl tikai gaida savu iemūzināšanu skaņu un video ierakstā, bet sarunā, ko attālināti ierakstījām tieši koncerta dienā, tātad, 2021. gada decembrī, Kimmo daudz stāstīja par vēl vienu savu tā brīža jaunumu – programmu “Voice of Northern Lowland”, ko viņš bija radījis kopā ar savu senu draugu somu rokmūziķi Ismo Alanko. Albums 2022. gada oktobra nogalē ir nācis klajā un vairāki ieraksti no tā skan arī raidījumā, kurā piedāvājam noklausīties arī sarunu ar izcilo mūziķi, eksperimentētāju un improvizētāju Kimmo Pohjonenu.

Raidījumā skan ieraksti no Kimmo Pohojena albumiem "Kielo" (1999), "Uniko" (2011), "Sensitive Skin"(2015), un "Voice of Northern Lowland" (2022) kā arī grupas "Pinnin Pojat" albuma "Gogo" (1994)

Gita Lancere: Esmu liela jūsu fane, laikam sākot jau ar “Kielo”, jūsu pirmo albumu.

Kimmo Pohjonens: Jā, “Kielo” bija mans pirmais albums 90. gadu beigās. Tas bija tiešām sen.

Vai jūs jau tad spēlējāt elektronisko akordeonu?

Tajā laikā sāku izmantot amplifikācijas iespējas savam akordeonam, bet vēl nespēlēju elektronisko instrumentu. Manā akordeonā iekšā bija mikrofons, un es izmantoju pastiprinātāju un efektus. Bet tad ap 2009. vai 2010. gadu sāku izmantot MIDI kopā ar savu akordeonu, kas nozīmē, ka sāku izmantot elektroniku kopā ar akustisko instrumentu.

Par jūsu attiecībām ar akordeonu. Jūs spēlējāt īstu tautas mūziku kopā ar savu ģimeni. Kas tajā grupā ietilpa? Jūsu tēvs, jūs, vēl kāds?

Mans tēvs spēlēja akordeonu, un dabūju akordeonu no viņu. Es nāku no maza ciematiņa, kur dzīvo kādi pieci tūkstoši cilvēku, un tur bija akordeona klubs. Es tam pievienojos, lielākā daļa cilvēku tur bija veci vīri,  es tolaik tur biju vienīgais jaunietis. Tā bija mana pirmā saskare ar kopīgu muzicēšanu, ar uzstāšanos. Tā tas sākās.

Jūs devāties uz Argentīnu, lai mācītos tango nuevo. Vai jūs tur spēlējāt diatonisko akordeonu, iespējams, pat bandoneonu? Vai tas tomēr bija jūsu paša akordeons?

Kad studēju Argentīnā, es tur spēlēju bandoneonu, un, kamēr tur biju, sāku domāt, ko vēlos darīt ar savu muzikālo dzīvi. Kad  biju bērns, es spēlēju tautas mūziku, tad pārgāju uz klasisko mūziku un man likās, ka būšu klasiskais mūziķis. Bet tad sāku kaut ko meklēt - devos uz Tanzāniju, lai mācītos afrikāņu mūziku, tad devos uz Argentīnu, un Argentīna tad laikam iedeva to atslēgu, ko man vajadzēja atrast. Es pamanīju, ka puiši tur tik sasodīti talantīgi spēlē, un sapratu, ka ja es pat ieguldītu milzīgu darbu,  nevarētu spēlēt tik labi, kā viņi, jo viņiem tā ir viņu tradīcija. Tad sāku domāt, kas ir mana tradīcija, un sapratu, ka tas ir akordeons. Man tikai jāatrod veids, kā apieties ar šo instrumentu, lai es varētu radīt mūziku tā, kā to vēlos dzirdēt.

Pēc  Argentīnas es metu folkmūziku, klasisko mūziku, bandoneonu un afrikāņu mūziku pie malas, un sāku radīt pats savu mūziku.

Tad jūs devāties uz Sibēliusa akadēmiju.

Jā, tur studēju tautas mūzikas nodaļā. Tur mācīja vairāk vai mazāk pasaules mūziku, tādējādi varēju iepazīties ar mūziku no visas pasaules un arī somu mūzikas saknēm. Tajā laikā spēlēju daudz somu tautas mūzikas. Studiju beigās devos uz Āfriku un Argentīnu un sapratu, ka nē, ne jau šo es gribu izdabūt no sava instrumenta. Tāpēc pateicoties studijām Sibēliusa akadēmijā un ārvalstīs pavadītajam laikam galu galā sapratu, ar ko gribu nodarboties.

Mēs jau pieminējām jūsu pirmo albumu “Kielo”. Šis albums iznāca jau pēc jūsu folkmūzikas perioda.

Jā.

Varbūt jūs varētu pastāstīt nedaudz par saviem albumiem. Zinu, ka jums to ir daudz un ka jūs varētu par ikvienu no tiem, kā arī par saviem daudzajiem projektiem kaut ko pastāstīt. Bet es vēlētos fokusēties uz dažiem no tiem. Jūs bijāt ieskaņojis jau vairākus savus solo albumus un koncertējis ārpus Somijas, tomēr, manuprāt, pirmais albums, kas jūsu vārdu padarīja pazīstamu ārpus Somijas, bija “Uniko”. Vai es maldos?

Es īsti nevaru atbildēt, jo patiesību sakot, visi mani albumi tika uzņemti ļoti labi. Bet, nu, jā, “Uniko” tiešām Eiropas Pasaules mūzikas aptaujā diezgan ilgi atradās pirmajā vietā, pat vairākus mēnešus. Varbūt tādēļ var piekrist, ka šis albums bija sava veida izlaušanās. Bet arī “Jutīga āda” (“Sensitive skin”) bija diezgan populārs albums. Tā ka -

man ir ļoti grūti pateikt, kurš bija tas pirmais albums, kas nesa starptautisko atzinību, jo katrs albums ir tik atšķirīgs no pārējiem. Bet  “Uniko” tiešām ir arī man pašam ļoti nozīmīgs albums.

Jūs to ierakstījāt kopā ar Kronos  kvartetu un elektroniskās mūzikas komponistu Samuli Kosminenu. Kādēļ bija vajadzīgs stīgu kvartets, ja jau jums bija iespēja muzicēt kopā ar tik jaudīgu un talantīgu elektronisko mūziķi? Jums tomēr bija nepieciešamība pēc dabiskā stīgu skanējuma - kādēļ?

Ziniet, “Uniko” saknes savā ziņā ir arī Latvijā. Tajā laikā es spēlēju kopā ar Samuli Kosminenu un arvien vairāk pievērsos elektronikai. Mums bija duets, kurš saucās “Kluster”, mēs pat izlaidām vienu albumu “Kimmo Pohjonen kluster”. Deivids Haringtons, bijušais “Kronos Quartet” līderis, bija dzirdējis  manus “Kielo” un “Kluster” albumus, sazinājās ar mani un jautāja: “Vai tu vēlētos ar mums sadarboties?” Un teicu: “Cik forši! Es tieši nupat biju domājis, ka gribētu kaut ko sakomponēt stīgu kvartetam.” Tas bija jauks piedāvājums. Tad Deivids man teica, ka viņi pēc pāris nedēļām uzstāsies Latvijā, Jūrmalā, un aicināja satikties tur. Tā es aizbraucu uz Jūrmalu noklausīties viņu koncertu, un tad mums bija saruna kādā restorānā Jūrmalā. Es viņam pateicu, ko gribētu darīt ar stīgu kvartetu, ka vēlētos izdarīt tā, it kā kvartets skanētu kā elektroniski un akustiski instrumenti vienlaikus, līdzīgi kā es apejos ar savu akordeonu. Gribēju samplot viņu stīgu instrumentus un tos izmantot kā elektroniskas mūzikas pamatu, izveidot jaunas krāsas un pēc tam to apvienot ar “Kronos Quartet” ierasto skanējumu. Deivids man teica, ka tā ir fascinējoša doma, un ka viņi neko tādu iepriekš nav darījuši, un mēs nolēmām, ka pienācis laiks ķerties pie darba. Tā sākās “Uniko”.

Tad nāk viens no maniem mīļākajiem albumiem -  “Sensitive skin”. Tas ir 2015. gads. Te atkal klāt ir Samuli Kosminens un Tuomass Norvio. Ko tieši viņi šajā albumā ir darījuši elektroniskā skanējuma ziņā?

Albumā  “Sensitive skin” es visu elektronisko mūziku lielākoties izveidoju pats. Samuli piedalījās dažu skaņdarbu izveidē, kur piedalījās arī “Kronos Quartet” .  Tuomas Norvio, savukārt, kopš šī albuma ir ieņēmis manā dzīvē īpašu vietu. Projekts, pie kura strādāju šobrīd - “U-Zone”, kurš skan arī šeit, Ventspilī, tapa sadarbībā ar Tuomasu Norvio . Viņš man bija kā tāds elektronikas padomdevējs. Tas ir diezgan amizanti, jo

savā mūzikā izmantoju ļoti daudz elektronikas, es pat teiktu, ka izmantoju elektroniku akordeona mūzikā vairāk, nekā jebkurš cilvēks pasaulē, un tomēr neko nezinu par elektronisko mūziku.

Es visu laiku nodarbojos ar akordeonu un elektroniku, bet ir tomēr ļoti patīkami, ka man ir tādi padomdevēji kā Samuli Kosminens un Tuomas Norvio, kuri šajā jomā var man daudz palīdzēt. Tad sāku strādāt patstāvīgāk un viņi brīnījās, jo neviens cits tā neizmantojot elektroniku kā es. Tā ka var teikt, ka es elektroniku savā akordeona spēlē izmantoju savā veidā un pēc sava prāta. Un “Sensitive skin” man ir nozīmīgs albums, jo tajā tiešām sāku strādāt ar elektroniku pats uz savu galvu, un Tuomas un Samuli bija tikai kā tādi padomdevēji. Tas albums iezīmē brīdi, kad grožus paņēmu savās rokās.

Laikam var teikt, ka reizēm ir labi nezināt pārāk daudz, vai ne?

Dažkārt, kad tu nezini, kā kaut kam jādarbojas, tu izdari kaut ko pilnīgi jaunu, atrodi alternatīvas skaņas. Un galu galā, vismaz man tā unikalitātes, pašam sava personīgā skanējuma atrašana ir pati svarīgākā. Tāpēc dažkārt tiešām ir labi pārāk daudz nezināt.

“Sensitive skin” ir pirmais albums, kurā piedalās jūsu meitas.

Jā, tāpēc, ka šo albumu ierakstīju pats savā vecajā studijā. Un sāku domāt, ka šajā ierakstā gribētu dzirdēt cilvēka balsi. Es tur arī pats kaut ko dziedu, bet man gribējās dzirdēt arī augstākas balsis, un tādēļ palūdzu savām meitām pievienoties pāris mēģinājumiem. Un pēkšņi viss skanēja tik labi, producents arī teica, ka šis izklausās labi. Tā viņu loma kļuva nozīmīgāka, nekā biju sākumā domājis. Un tad, kad sāku ar šo programmu uzstāties koncertos,  sapratu, ka man viņas jāņem līdzi.

Jaunākā meita Saana spēlē bungas, vecākā meita Inka spēlē ģitāru un elektronisko mūziku, un mēs nodibinājām grupu ar nosaukumu “Kimmo Pohjonen Skin”, un koncertējam kopā kā trio. Tas ir ļoti forši.

Jūs neesat neko vēl ierakstījuši?

Kā trio mēs neesam neko ierakstījuši, bet koncertos vienkārši spēlējam mūziku no albuma “Sensitive skin”.

Varbūt jūs varētu nākamreiz Latvijā muzicēt ar šo trio?

 Man ļoti gribētos atbraukt uz Latviju, jo manām meitām Latvijā ir draugi. Inka studēja Anglijā un tur iepazina daudzus latviešus un lietuviešus. Viņa man jautā: “Kad mēs spēlēsim Latvijā vai Lietuvā? Mums tur ir tik daudz draugu.” Tāpēc tiešām ceru kaut kad atbraukt uz Latviju kopā ar viņām.

Jūsu pēdējais albums ir “Voice of Northern Lowland”, kas ir kopdarbs ar Ismo Alanko. Vai varat pastāstīt par to?

Ziniet, Ismo Alanko ir viens no Somijā pazīstamākajiem rokmūziķiem. Pirms divdesmit gadiem spēlēju viņa grupā. Tad sāku attīstīt pats savu solo karjeru, un man nācās koncentrēties uz saviem projektiem. Bet mēs joprojām esam labi draugi, un bieži runājam par to, ka vajadzētu kaut ko kopā uztaisīt. Un mēs sākām domāt, kas būtu jauns mums abiem? Radās ideja sadarboties, izmantojot vokālu improvizāciju. Tā radās dīgsts projektam, kas vēlāk kļuva par “Pohjonen Alanko”. Tuomas Norvio pievienojās ar savu elektronisko mūziku. Šajā projektā mēs iedziļināmies cilvēka radītajā skaņā – veicot ierakstus, es diezgan daudz laidu vokāla ierakstus caur savu akordeonu. Tā ir elektronika un cilvēka balss kopā. Mēs izlaidām EP ierakstu, tagad esam jau ierakstījuši vairāk materiāla, un ir plāns, ka nākamgad šis projekts taps par pilnu albumu.

Lasīju informāciju, ka jūs par labāko laiku komponēšanai atzīstot ziemu. Un tieši Somijas ziemu.

Jā, man patīk ziema.

Tumšais laiks ir īsta svētība, lai kaut ko radītu. U es arī esmu cilvēks, kam ziemā patīk peldēt, peldu aukstā ūdenī, man patīk sauna.

Ziemā ļoti labi spēju koncentrēties uz savu mūziku, man patīk ieiet savā “alā”, radīt mūziku, komponēt. Un kad atgriežas pavasaris un vasara, tad var vairāk laika veltīt koncertbraucieniem, pavadīt laiku ārā un izklaidēties, pavadīt laiku kopā ar citiem. Ziema, kad socializēšanās ir krietni nsarežģītāka, ir vislabākais laiks mūzikai, eksperimentiem, tāpēc es mīlu ziemu.

Kā notiek komponēšana? Atklāti sakot, to grūti iedomāties – vai jūs spēlējat, improvizējat un eksperimentējat ar skaņu, un tad to mēģināt uzlikt uz nošu papīra?

Ļoti grūti to izskaidrot.  Manā studijā ir kvadrifoniska skaņu sistēma, tur varu izmēģināt dažādus telpiskās skaņas efektus, dažādus skanējumus. Dažreiz komponēju tikai caur skaņu, dažkārt arī caur kādu attēlu vai sajūtu. Liela daļa no radīšanas procesa ir improvizācija, vienkārša spēlēšana, mēģināšana. Ir reizes, kad tev viss ļoti patīk, tu domā, cik laba mūzika! Bet atnāc nākamreiz un domā “Kas man bija prātā? Man šis viss nemaz nepatīk.” Man komponēšana ir tāda kā pasaules apvēršana otrādi, process, kuru ir grūti aprakstīt, bet kurā galu galā visu izlemj tavas ausis. Pats izvēlies, kur jānonāk, kur jābeidz, un  joprojām brīnos, cik fascinējošs tas process tomēr ir. Es esmu 57 gadus vecs vīrietis, esmu nodarbojies ar mūziku katru dienu, un katru reizi, kad aizeju uz studiju, mani pārņem priecīgs satraukums par mūzikas radīšanu. Tas ir interesanti, ka radīšanas process mani joprojām tā fascinē, pat ja tas dažkārt ir sāpīgs.

Bet tomēr nevaru iedomāties, kā izskatās jūsu pieraksti. Kā to visu, kas skan, iespējams pierakstīt?

Es vairs to nedaru. Kādreiz, kad nodarbojos ar klasisko mūziku, spēlēju tikai no notīm.

Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem tam, ko daru šodien, ir tas, ka neko nepierakstu. Es esmu sapratis, ka pasaule ir pilna ar neticami brīnišķīgu mūziku, kuru neviens nav pierakstījis, neviens, piemēram, nepieraksta mūziku Āfrikā.

Es sāku pierakstīt mūziku tikai tad, ja man par šo mūziku bija ar kādu jārunā, kādam tā jārāda. Piemēram, man bija jāraksta notis “Kronos Quartet” mūziķiem. Bet ja daru kaut ko pats sev, ja spēlēju kopā ar saviem bērniem, tad svarīga ir komunikācija, un ir svarīgi, lai cilvēki, ar kuriem tu muzicē, spētu spēlēt bez notīm. Tas mūziķiem piešķir brīvību improvizēt. Ir kompozīcijas rāmis, bet tajā rāmī ir vieta improvizācijai, reakcijai un radošumam. Tāpēc mans tagadējais projekts “U-Zone” tiek spēlēts kā solo uzvedums. Ierakstā ir ļoti daudz skaņu, bet beigu beigās, kad esmu uz skatuves viens, varu izvēlēties darīt to, ko es varu un vēlos. Es neko nepierakstu un visu laiku mainu kompozīcijas. Tas man dod to vēlmi spēlēt mūziku, jo katru reizi nespēlēju vienu un to pašu.

Pagājis kāds laiks kopš jūsu pēdējā albuma…

Kā jau teicu, “Pohjonen Alanko” ir pabeigts un tiks izlaists 2022. gadā. Pēdējos trīs gadus veidoju jaunu skanējumu ar savu akordeonu, komponēju visu laiku - tas ir šis “U-Zone” projekts.  Ar šo projektu es gribētu pāris gadus uzstāties koncertos - pirms to ierakstu. Esmu arī izmēģinājis spēlēt šo albumu kopā ar orķestri Vācijā. Tas bija ļoti forši, spēlēt kopā ar lielu orķestri. Tāpēc joprojām minstinos, jo nezinu, vai šis albums būs solo albums, vai tomēr piedalīsies arī orķestris un citi mūziķi. Gribu vēl atvēlēt laiku un apdomāt -  kas būs mans nākamais albums. Nav arī nekādas steigas, jo nākamgad iznāk “Pohjonen Alanko”. Tagad  vairs neuzskatu, ka man būtu jāizdod albums katru gadu vai katru otro gadu. Arvien vairāk  jūtu, ka ka vēlos izlaist albumu tikai tad, kad jūtu, ka ir pareizais laiks.

Jūs Latvijā esat bijis vairākas reizes. Pēdējais, šķiet, bija koncerts Alūksnē?

Jā, tas bija ļoti jauks un izpārdots koncerts. Zāle gan nebija liela, bet koncerts bija ļoti jauks. Tur spēlēju savu tā saucamo veco materiālu.

Es atceros, ka pirms pāris gadiem spēlēju Daugavpils Rotko centrā, kas ir tiešām lieliska vieta. Tur arī bija jauki. Latvijā man ir bijuši jauki koncerti.

Kāda jums šķiet Latvijas publika. Mēs paši par sevi mēdzam teikt, ka esam diezgan atturīgi, pat vēsi – nelabprāt lecam kājās, sajūsmā nekliedzam.

Man nav vajadzīgas ovācijas. Ne vienmēr ir jālec kājās un jākliedz. Protams, ir arī tāda publika, kur cilvēki ceļas kājās, lai izrādītu savu piekrišanu. Mūziķis jau parasti sajūt, to, ko jūt klausītājs. Svarīgākā atzinība man ir tas, cik daudz publika aplaudē. Savā ziņā es domāju, ka tad, kad cilvēki nāk klausīties manu mūziku, viņi dzird kaut ko iepriekš nedzirdētu. Ja pats dodos uz tāda veida koncertiem, dažkārt nemaz neaplaudēju, es vienkārši sevī uzņemu sajūtas un gūstu jaunu pieredzi. Tā kā aplausi nav vienīgā iespējamā atzinība. Jāsaka gan, ka Latvijā neesmu jutis nekādu publikas vēsumu, te vienmēr ir bijuši jauki koncerti, cilvēki parasti izrāda piekrišanu. Man liekas, ka pēdējā reizē, kad spēlēju tajā nelielajā zālē, klausītāji pat cēlās kājās un man palūdza divas piedevas - cilvēki bija tiešām sajūsmināti. Bet īstenībā tas nav nepieciešams, publika drīkst reaģēt, kā vēlas, viņiem nav jāaplaudē nemaz, ja viņi nevēlas. Es arī pats kā klausītājs koncertā vēlos justies nepiespiesti, vēlos uzņemt sevī mūziku tāpat kā tad, kad spēlēju pats. Es vēlos mūzikā ienirt, un arī klausītāji var darīt jebko, kas viņiem patīk - sēdēt klusumā, dejot, jebko!

Ceru, ka atgriezīsities Latvijā atkal un atkal – varbūt ar UZone projektu ar orķestri, varbūt kopā ar meitām. Bet Latvijas publika jūs sirsnīgi gaidīs!

Es arī ceru, ka varēšu atgriezties. Sveicinu visus draugus šeit Latvijā.