Oktobra sākumā Paragvajas galvaspilsētā Asunsjonā notika UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma Starpvaldību komitejas 19. sesija, kuras tematika šogad - līdzdalības prakses kultūras mantojuma saglabāšanā. Dalībnieki - dažādu pasaules valstu pārstāvji no vairāk nekā 100 pasaules valstīm, kuriem bija iespēja iepazīties arī ar vietējo kultūras mantojumu - dejām, dziesmām, ēdienu un amatu meistariem

Latviju tur pārstāvēja Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Gita Lancere un Starpnozaru mākslas grupas "Serde" projektu vadītāja Signe Pucena.

"Serde" ir pirmā organizācija no Baltijas valstīm, kas saņēmusi UNESCO akreditāciju un aktīvi darbojas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas jomā.

Gita Lancere: Ko biedrībai "Serde" nozīmē UNESCO akreditācija?

Signe Pucena: Jūtamies lepni un priecīgi par to. Droši vien, ka

tas ir tāds kā kvalitātes kritērijs, ka mēs atbilstam nemateriālā kultūras mantojuma sargātāja, glabātāja un dokumentētāja statusam un ka mūsu darbība ir novērtēta.

Nu jau šajā gadā mums arī otro reizi būs jāiesniedz atskaite, jo katru ceturto gadu šī te akreditācija mums ir jāaizstāv un jāsaraksta sīki un smalki, ko esam darījuši šajā jomā, kur esam bijuši gan starptautiski, gan reģionāli, kāda ir mūsu sadarbība ar vietējiem, kā arī viss, kas attiecas uz mūsu darbību – ekspedīcijām, lauka pētījumiem, publikācijām, publiskiem pasākumiem un, protams, arī UNESCO sesiju apmeklēšana – tas viss tiek ņemts vērā.

Uz Paragvaju tu brauci kā "Serdes" pārstāve, un tur bija gana daudz dažādu notikumu, kas bija saistīti tieši ar nevalstiskajām organizācijām. Arī īpašais NVO forums, kas vienmēr ievada šīs starpvaldību komitejas. Kā tev izskatījās šī starpvaldību komiteja no tavas, no NVO puses?

Šādos pasākumos esmu bijusi trīs vai četras reizes, un tas, ko piedzīvoju šogad un kas bija citādi, nekā iepriekšējās reizēs, bija paralēlie pasākumi, kuru bija tik neganti daudz, ka nepaspēj pat izvēlēties. Vispirms bija NVO forums, bet pēc tam pašas UNESCO sesijas laikā bija ļoti daudz paralēlu pasākumu, kuri var notikt tikai un vienīgi starplaikos, kad ir lielās sesijas pauze, vai arī pēc tam, vakarpusē.

Un tad vēl bija arī pašas sesijas pasākumi, kur katra valsts, kurai ir drusku vairāk līdzekļu un kurai ir vēlme sevi parādīt, piemēram, savu tikko UNESCO sarakstā ierakstīto kultūras elementu, viņi to, protams, arī labprāt parāda un tos demonstrēšanas pasākumus tiešām gribas redzēt. Kad man kāds jautā – ko nozīmē tāda UNESCO starpvaldību komitejas sesija, tad es tā mazliet vienkāršojot varu salīdzināt, ka

tā ir tāda kā olimpiāde, kurā tiekas nozares pārstāvji un parāda savu labāko sniegumu.

Būtībā tas arī ir tas, ko vērts pieredzēt, jo te mēs redzam, tā teikt, šī brīža labāko sniegumu un to, ko starptautiski atbalsta un ko ieraksta sarakstā – gan steidzami glābjamo vērtību, gan reprezentatīvajā. Un var arī redzēt, ko valstis ir iesniegušas, ko tās pašas uzskata par svarīgu viņu kultūras elementu.

Vai tev no UNESCO sarakstos iekļautajiem jaunajiem elementiem bija arī kāds pārsteigums vai kas tāds, kas tevi īpaši interesēja?

Man pārsteigums bija Parīzes skārdnieku darba novērtēšana un ierakstīšana šajā sarakstā. Tāpat arī Eiropas dienvidu zemju akmens krāvumu žogi un dažādas būves, par kurām likās – ā, nu tad beidzot ir arī ļoti praktiskas prasmes, tādas, ko mēs parasti īsti nenovērtējam. Jo man par UNESCO sarakstiem bija radies iespaids, ka tur pārsvarā tiek ierakstīti festivāli, kādas paražas, kas vairāk saistītas ar mutvārdu folkloru vai gastronomisko kultūru. Bet nē, ir arī šādi elementi, un tas man likās ļoti jauki.

Pagājušā gadā Botsvānas sesijā UNESCO reprezentatīvajā sarakstā tika iekļauta puzuru darināšana, to iesniedza Lietuva. Un šogad mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi sarakstā iekļāva savu mulgi putru, kas īstenībā ir tā pati mūsu bukstiņputra, tāds igauņu variants. Jā, mēs priecājamies, protams, par šo igauņu ierakstu. Tāpat par to, ka Igaunija kopā ar Ukrainu iesniedza ukraiņu krāsoto olu tradīciju tradīciju "Pisanka". Protams, ka mēs ļoti priecājamies arī par Ukrainu, kas iekļāva t.s. labo prakšu sarakstam bija pieteikusi savu kobzaru jeb dziesminieku tradīcijas uzturēšanu un attīstīšanu Ukrainā. Man pašai tas bija viens no ļoti emocionāliem brīžiem, kad uz mazās skatuvītes turpat sesijas zālē šis puisis, kobzars, nodziedāja vienu balādi. Viņš gan vēlāk man atzinās: "Tu jau saproti, ka tā bija desmitā daļa no visas garās balādes..."

Vairāk – ierakstā.