2023. gada decembra sākumā Botsvānā notika kārtējā UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma Starpvaldību komitejas sesija. No Latvijas uz Āfrikas dienvidiem devās Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore un UNESCO katedras vadītāja Anita Vaivade un mūzikas žurnālists Orests Silabriedis, kā arī raidījuma "Odiseja" vadītāja Gita Lancere.

Raidījumā uzzināsiet gan to, kas svarīgs Latvijas pārstāvjuprāt tika izrunāts un izspriests šajā Starpvaldību komitejas sesijā, gan arī to, kas ceļotājus Botsvānā pārsteidza un kas sajūsmināja.

Orests Silabriedis: Karsti! Tiešām negaidīju, ka būs tik silts. Nu, ainava varbūt pirmajā brīdī nebija pārāk izteiksmīga, un es teiktu, ka Botsvāna mums atklājās pamazām. Ļoti noderēja pārlidojums no galvaspilsētas Gabarones uz Kasani, kur notika UNESCO sesija. Lidmašīnīte bija maza, visi sēdējām cieši un draudzīgi, un skatījāmies ārā, jo lidojām pietiekami augstu, lai varētu palidot, un pietiekami zemu, lai varētu redzēt, kāda ir šī zeme.

Pirmais, kas pārsteidza, bija milzīgais sāls plankums, kuram lidojām pāri nu ļoti ilgi...

Protams, pirms tam kartē bijām apskatījušies, ka tur ir sāls ezeri, bet ka tie būs tik milzīgi – tas nenāca ne prātā!

Anita Vaivade: Šīs komitejas sesijas ir tāda liela kopienas sanākšana, kur satiekas gan valstu delegācijas, gan novērotāji, nevalstisko organizāciju pārstāvji, eksperti. Un līdzās komitejas sasijas darbam notiek arī virkne paralēlo pasākumu un diskusiju. Piemēram, šogad tika prezentētas trīs jaunizdotas grāmatas, kas, iespējams, bija tādēļ, ka 2023. gadā atzīmējām 20 gadus kopš Konvencijas pieņemšanas. Līdz ar to jautājumiem, kas saistīti ar pašu konvenciju un tās īstenošanu šoreiz bija veltīts vairāk uzmanības.

Signe Pujāte: Man simpātiski šķiet tas, cik UNESCO precīzi darbojas tajā oficiālajā līmenī, ko es sauktu par birokrātiju, jo visas izstrādātās procedūras darbojas tiešām labi un efektīvi. Bet līdztekus tam

UNESCO mudina uz mantojumu paskatīties arī caur citu prizmu – domājot par ekonomisko ietekmi, par ētiku, arī par dabu un vidi - tradicionālo un urbāno.

Un jāsaka, ka arī pašu Āfriku varēja vislabāk izjust tieši caur dabu. Mums pāris rītus nācās celties ļoti agri, lai pagūtu vēl pirms karstā darba cēliena tikt dabā. Un varu teikt, ka es

piedzīvoju absolūtu laimes sajūtu: ausa saule, dziedāja putni un mums bija iespēja kļūt par Āfrikas dabas sastāvdaļu. Tas bija vienkārši neticami – decembra vidū projām no trakās pilsētas, no gada nogales darbiem.

Un tu saproti, ka daba ir tas, kā dēļ ir vērts dzīvot. Jo mani maz kas vairs var pārteigt, bet daba to iespēj vienmēr.