7. aprīlī visa pasaule pieminēja leģendāro indiešu mūziķi Ravi Šankaru 100. dzimšanas dienā.

Šankars iepazīstināja Rietumu pasauli ar indiešu mūziku. Viņš iedvesmoja un sadarbojās ar daudziem izciliem mūziķiem - Jehudi Menuhinu, Filipu Glāsu, Zubinu Metu, Džonu Koltreinu. Džordžs Harisons - viens no "Bītlu" četrinieka - kļuva par Ravi Šankara skolnieku, apguva sitāras spēli un ienesa tās skanējumu vairākās "Bītlu" kompozīcijās.

Šankars bija kulta figūra t.s. "puķu bērnu" paaudzei, kas pirka viņa skaņu plates un aizrautīgi klausījās vairākas stundas garās rāgas.

Ravi Šankara ietekme uz Rietumu mūzikas kultūru ir bijusi milzīga, var pat teikt, ka līdz ar Šankaru tā neatgriezeniski izmainījās.

"Odisejā" piedāvājam ekskluzīvu iespēju dzirdēt zviedru muzikologa un mūzikas producenta Svena Sandāla interviju ar Ravi Šankaru, kas ierakstīta dienu pirms viņa 1989. gada koncerta Bervalda zālē Stokholmā. Klausāmies arī vakara rāgu Tilak Shyam ierakstā no šī koncerta.

(Fragments no intervijas)

Svens Sandāls: Rietumos jūs esat sinonīms Indiešu mūzikai...

Ravi Šankars: Tāda arī bija mana motivācija un mērķis jau no paša sākuma - ne tikai redzēt rietumu valstis, jo esmu tajās bijis kopš bērnības, bet arī popularizēt indiešu mūziku, padarīt to saprotamāku. Man prieks teikt, ka tas ir izdarīts, man vairs tā dēļ nav savs kakls jānolauž. Piecdesmito gadu beigās, sešdesmito sākumā spēlēju lielās koncertzālēs – Pleijēla zālē, Karaliskajā Svētku zālē, Kārnegī zālē un citās... Bet vienalga - bija tāda sajūta, ka tie ir klasiskās mūzikas klausītāji, kuriem patīk klausīties indiešu mūziku tās klasiskajā formā.

Bet, sākot ar Vjetnamas karu un hipiju kustību, visā jaunajā ļoti sāka iesaistīties jaunieši. Bija arī negatīvās lietas - jutu, ka tā bija vairāk mode, kaut kas virspusējs.

Džordžs Harisons kļuva par manu skolēnu, un daudzi cilvēki mani uzskatīja vienkārši par viņa guru. Viņi manu mūziku klausījās bez izpratnes. Protams, tur visam blakus bija arī narkotikas, ko es vienmēr esmu nosodījis. Šīs divas lietas, ar ko es ļoti cīnījos, diemžēl parādījās bieži.

Un vēl - savā zemē es tiku kritizēts, un daudzi cilvēki arī Rietumos ir mani kritizējuši par komercializēšanos, par to, ka esmu savu mūziku apkaunojis – ar visu to man bija jāsadzīvo. Bet īstenībā es darīju tieši otrādi – es centos saglabāt savas mūzikas tīrību un patiesumu. Esmu centies sēdēt staltu muguru, man pat ir nācies atstāt skatuvi.

Bet gadu laikā šī attieksme mainījās, un lietas pamazām mainījās uz labo pusi. Bet tie, kuri mūsu mūzikā atrada patiešām kaut ko vērtīgu, kuri to saprata un cienīja  - viņi to neklausījās kā popmūziku ar alus glāzi rokās. Tagad tas ir mainījies.

Man liekas, ka šobrīd mūzikai ir vislabākais laiks. Tagad man ir vissaprotošākie un visuzmanīgākie klausītāji.