"Odisejā" skan saruna ar tibetiešu dziedātāju Lotenu Namlingu. Intervija ieskaņota Latvijas Radio studijā 2024. gada 8. aprīlī, dažas dienas pēc Lotena koncerta Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars". 

"Es nekad negribēju būt dziedātājs: varbūt tas bija manī kaut kur bijis iekšā, bet man nebija vēlmes vai nodoma par tādu kļūt," intervijā Gitai Lancerei atzīstas Lotens Namlings.

"Mums, tibetiešiem, ir teiciens – "aiz katra kalna ir jauna dziesma". Tibetā ir ļoti daudz kalnu, tāpēc varat iedomāties, ka tur ir miljoniem dziesmu!

Kad 100 000 tibetiešu Dalailamas vadībā šķērsoja Himalajus, viņi sev līdzi trimdā paņēma savas dziesmas un dejas. Izaugu tieši šajā situācijā, kur visur apkārt tibetieši dziedāja. Mani vecāki dziedāja un dejoja; kad strādāja – abi dziedāja.

Tibetiešiem katram darbam ir sava dziesma. Ir ražas novākšanas dziesmas. Ir dziesma katram no darbiem, ko veicam! Tibetieši ir tauta, kas mīl dziedāt un dejot.

Bērnībā es šīs dziesmasdaudz klausījos. Tibetieši strādāja, piemēram, būvēja ceļus un skolas, noteku sistēmas. Pie katra darba viņi dziedāja, un es viņus vēroju. Kad viņi darbu pabeidza, viņi beidza dziedāt un es pie sevis vēlējos – kaut viņi dziedātu vēl! Es uzskatu, ka tā bija pirmā kultūras nodošana no vecākās paaudzes man. Viņi dziedāja tik skaisti, ka jutos aizgrābts..." 

"Bērnībā kopā ar vecākiem dzīvoju namiņā kalna galā," atminas Lotens. "Katru vakaru saulrieti bija tik krāšņi, katru dienu kaut kas bija citādi.

Kādu dienu, kad man bija septiņi vai astoņi gadi, sēdēju uz mājas sliekšņa, un vēroju horizontu, kamēr saule rietēja. Bija tik skaisti, neviena cita nebija mājās, un spilgti atceros, kā sāku vokalizēt. Es nekad tā nebiju darījis! Mēs to saucam par čakras balsi.

To es labi atceros. Man liekas, ka tā bija diena, kad kaut kas [manī] pavērās, balss noskaidrojās. Nākamajā dienā mūsu kaimiņi, kuri dzīvoja puskilometra attālumā un  laikam bija mani dzirdējuši, teica: "O, Lobsang!" Ttajā laikā viņi mani sauca par Lobsangu. (Lotens ir mans skatuves vārds, mans īstais vārds ir Lobsangs Tenzings. Lotens ir saīsinātā forma.) Un mani kaimiņi teica: "O, Lobsang, tu dziedāji tik skaļi un skaisti!"

Pats nedomāju, ka dziedu skaļi, bet laikam tā balss nāca no kaut kādiem dziļumiem... Tā laikam bija vienīgā mācība, ko saņēmu no augšas, kas mani attīrīja. Tāpēc es dziedu.

Esmu tibetietis, piedzimis par tibetieti šajā dzīvē. Mēs ticam reinkarnācijai, atdzimšanai, tāpēc jūtu, ka man ir ļoti paveicies – esmu piedzimis brīnišķīgā ģimenē. Mana māte un tēvs aizbēga no Tibetas 1959. gadā un es piedzimu drīz pēc tam – 1963. gadā. Lai gan esmu tibetietis, piedzimu trimdā Dārdžilingā. Domāju, ka jūs zināt par šo vietu – ir slavens tējas veids ar šo nosaukumu, tāpat filma "Ceļojums uz Dardžilingu".

Bet šobrīd dzīvoju Šveicē. Ap 25 gadiem apprecēju tibetiešu sievieti un pārcēlos uz Šveici.

Tibetā neesmu bijis nekad... Kad biju pavisam maziņš, vecāki man stāstīja, ka "pavisam drīz mēs dosimies uz Tibetu", un katru vakaru, kad viņi devās pie miera, viņi lūdzās... Viena no lūgsnām bija pilnīgi skaidra – lai, pirms nomirstam, mēs varētu atgriezties Tibetā. Diemžēl viņi nomira, neieraudzījuši savu zemi vēl vienu reizi.

Šī lūgsna ir nodota man un nu es cenšos to nodot saviem bērniem. Katru vakaru lūdzos, lai es varētu ieraudzīt savu zemi. Vai man tas izdosies, tā ir cita lieta. Bet lūgsna būt atpakaļ tēvzemē ir dziļi manī iekšā," saviļņojumu neslēpj lotens Namlings, kura grupas Porok Karpo ieraksti skan šajā raidījumā.