Kad Marana savulaik aizbrauca uz Austrāliju, kāds īpatnējs vīrs no pavisam jaunas no japāņiem aizgūtas reliģijas itin veikli iztulkoja grupas nosaukumu: "ma" - patiess, "ra" - gaišs (saule, Saules dievs) - "na" - radošs.

"Fantastiski, no sajūsmas pat iespiedzāmies, jo precīzāk vairs definēt nebija iespējams," toreiz atzina komponists Valts Pūce. Tobrīd grupa ar šo nosaukumu jau bijām nodzīvojusi sešus gadus.

Bet vispār – jēdziens Marana parādās dažādos kontekstos daudzos pasaules reģionos. Citur tas ir kalns, vēl kaut kur – pilsēta, bet latviski, izrādās, par maranām kādā novadā sauc madaras. Tās nezied vienmēr, tikai pirms un drusku pēc Jāņiem. Tāpat ir ar Maranu: tā jau labu laiku nezied pastāvīgi, bet īpašos gadījumos.

Valts Pūce un domubiedri šo astoņu cilvēku apvienību izveidoja 1986. gadā, pirmo koncertu nospēlējot Ziemassvētkos. "Tas bija stipri neordinārs pasākums: toreiz Ziemassvētki taču arī bija tādi - ne īpaši legalizēti, paši vēl studējām kondženē, bet sanāca pilna zāle... Valts bija tik ļoti uztraucies, ka viņam pat sākās sirdsklauves," šos laikus intervijā "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" savulaik atcerējusies Dace Pūce.

"Es tak toreiz biju absolūtais profāns! Un te pēkšņi - jauna grupa, jauna mūzika, pilna zāle, un vēl kāda - Konservatorija ar visiem pasniedzējiem, kas dikti skeptiski skatījās - nu, nu, ko tas garmatainis tur sastrādājis," - tā dzīvesbiedri šajā pašā intervijā papildinājis pats Valts...

Sekoja pieci radoši intensīvi gadi, tapa vairākas koncertprogrammas un arī skaņu ieraksti, kuri patīkami pārsteidza un sajūsmināja tolaik un priecē arī šodien.

Uz 10. dzimšanas dienu grupa atkal sanāca kopā, un tika ierakstīts albums "Parasta diena”, kurā Valta Pūces mūzika – dziesmas no cikla "Kāds mani sauc” ar Aivara Neibarta jeb Ņurbuļa dzeju, "Latīņu cikls" un fragmenti no kameroperas "Šahs".

Vai satikšanās ar Aivaru Neibartu būtiski mainīja Maranu? "Iepazīstoties ar Ņurbuļa dzeju un viņu pašu, ieguvu pārliecību, ka mana uztvere sakrīt ar to, ko viņš vēlējies teikt.

Neibarts man šķita kā riktīgs plecs, uz kura atbalstīties. Kad viņš ieradās, viņš Maranu absolūti pieņēma, kļuva par mūsu patriotu, jo līdz tam taču viņš nekad savu dzeju nebija rakstījis pēc pasūtījuma!

Dzejdaru aprindās viņš bija tāds kā dzejnieka etalons, kurš nekad un neko nedara pēc pasūtījuma... Tur apvienojās absolūti brīvs gars un dzīvesveids ar to, par ko viņš rakstīja," - tā Valts Pūce.

Tikām vēl viens ansambļa dalībnieks, diriģents Normunds Šnē prāto: "Manuprāt, nevaru nosaukt otru duetu kā Pūce un Neibarts, kas tik ļoti papildinātu viens otru. Jo bieži ir tā, ka teksts tiek formāli pievilkts pie mūzikas, un saplūsme vērojama gaužām reti."

Bet par "Šahu" atceras Dace: "Man patika "Šahs", kaut gan auditorijā tas nebūt neaizgāja tik viegli. Tur nebija vis nekādi trallallā, bet gan zināms smagums, ko celt, ieskaitot histērisko pārģērbšanos…"

"Marana" - tās tradicionāli ir Daces Pūces, Māras Kalniņas (viņa traģiski gāja bojā 90. gadu nogalē) un Gijas Majores balsis, Valts Pūce dziedot un pie taustiņiem, arī dzied un vijoli spēlē Raimonds Ozols, ar oboju un angļu ragu - Normunds Šnē, pie sitaminstrumentiem Tālis Gžibovskis, ar basu – Ainārs Majors.

Albuma "Parasta diena" ieskaņošanā piedalījušies arī viesmākslinieki - Kaspars Putniņš, Mārtiņš Klišāns un Renārs Kaupers, čellists Reinis Birznieks, ģitārists Arnolds Kārklis, Arnis Roze pie kontrabasa un sitaminstrumentālisti Nils Īle un Edgars Saksons.

"Marana - tās ir gan muzikālas, gan arī ļoti personiskas atmiņas," - tā Normunds Šnē.

"Tas bija laiks, ko varētu nosaukt par šarmanto bezatbildību, kādā veidā, piemēram, tika rakstīta fonogramma; toreiz šķita svarīgākas citas lietas, un mūzika no tā galīgi necieta! Un patiešām – tur jūt japāniski skaidroto vieglumu..." - tā savukārt Valts Pūce.