Raidījuma ietvaros uzsākam jaunu sēriju “Roks romantisma eņģēs”. Iepazīsimies, pētīsim un klausīsimies rokmūzikas lappuses, kurās mākslinieki citējuši 19. gadsimta komponistu darbus.

Kregs Šaftens (​Craig Schuftan)​ savā grāmatā ​Hey Nietzsche - Leave them kids alone! uzsver, ka romantisma ideāli un filozofija ar sevī ietverto sakāpināto emocionālitāti turpina dzīvot noteiktos rokmūzikas stilos un māksliniekos. Savā pētījumā viņš spilgtu piemēru vidū min Deividu Boviju, ​The Cure, ​​Queen un jo īpaši grupas, kuras pieder EMO žanra kategorijai (EMO – saīsinājums vārdam “emocionāls”). Tieši tā, Šopenhaueram, Vāgneram un Nīčem ir daudz kopīga ar šīm jauno laiku grupām un izpildītājiem. Pie tam ne tikai tas, ka viņi visi pasauli skata caur tādu kā drūmu, nomāktu prizmu…

Šī saasinātā emocijpasaule spilgti parādās daudzajos rokgrupu vai solistu koncertos, kad karstasinīgie fani teju ļimst pie zemes, izdzirdot savu elku mūziku. Līdzīgi arī romantismā radās tā sauktās ​kulta figūras pret viņu pašu gribu:​ cilvēku sajūsmināšanās par Paganīni, Listu un viņu virtozitāti.

18. gadsimtā mūzikai reizēm bija tendence degradēties tikai līdz izklaides līmenim. Arī romantismā šī parādība novērojama, tomēr līdztekus māksla tika uztverta kā i​zlaušanās,​ pat reliģijas aizvietojums. Tādu pašu definīciju piedēvē rokmūzikai – izlaušanās – dumpis – l​ielāka pievēršanās saviem subjektīvajiem uzskatiem, pasaulsredzējumam.

Anglijas pop/rokgrupa ​The Beatles reiz teikuši:​

Mūsu mūzika spēj izraisīt emocionālu nestabilitāti, dezorganizētu uzvedību, dumpi un pat revolūciju.

Arī Hektors Berliozs un Rihards Vāgners centās to panākt savā mūzikā. Berliozs, kurš savu Rekviēmu un ​Sēru un triumfa simfoniju diriģēja ar zobenu, teicis: ​

Manas mūzikas dominējošās īpašības ir kaisle, iekšējā uguns, ritmiska dziņa un pārsteidzoši momenti.

2. decembra raidījumā klausīsimies grupu The Doors un Queen, kā arī Ērika Karmena opusus, kuros mūziķi citējuši kādu romantiķi… Kādu? To dzirdēsim raidījumā!