Viens no trim lielajiem franču šanšona vaļiem līdzās Žoržam Brasēnam un Žakam Brelam bija Leo Ferē (Léo Ferré, 1916–1993).

Šis pusitālis, pusfrancūzis dzīvē bijis īstens anarhists, kurš uzskatīja, ka, piemēram, vienīgais mākslinieka gods ir atteikties no ordeņiem.

Un par to, ka viņa vārdā ir nosaukta rožu šķirne, viņš droši vien šķībi pamīnētu.

Arī mēs jau, protams, varam pasmīnēt, zinot, ka viņš, kļūdams slavens, nopirka pili un tajā sava mīļdzīvnieka un ģimenes locekļa godā turēja šimpanzi. Vai arī par to, ka viņa ambīcijās ietilpa arī simfoniskā orķestra diriģēšana.

Leo Ferē karjera savu virsotni sasniedza pēc Otrā pasaules kara un tā turpinājās līdz pat viņa nāvei 1993. gadā.

Ferē padarītais mūzikā iemūžināts aptuveni 40 albumos. Un viņa balss skanēs šajā pusstundā, to noslēdzot ar dziesmu "Avec Le Temps" – "Ar laiku", kas arī viņa koncertos allaž bijusi kā pēdējā. Ar lūgumu pēc tās neaplaudēt.

Ar laiku viss aiziet, un jūti, kā kļūsti vecāks,
Un jūti, kā kļūsti sastindzis gadījuma gultā,
Un jūties pavisam vientuļš, bet mierīgs,
Un jūti, ka dzīves gadi ir zaudēti, izzagti...
Lūk, tad patiesi ar laiku vairs nemīli!