16. decembrī 70. dzimšanas dienu svin dzejnieks un atdzejotājs Leons Briedis.

Viņa romantiskā dzeja, kurā jaušama arī folkloras ietekme apvienojumā ar modernisma elementiem un labsirdīgu humoru jau 20. gadsimta 80. gadu sākumā bijusi iecienīta starp komponistiem. Neakadēmiskajā pusstundā arī vairāki šādi hīti - "Atziedi, dvēsele", "Dāvāja Māriņa meitenei mūžiņu", "Rīta dziesma", "Es ticu tam" un vēl citas.

***

Pirms kāda laika vaicāts, vai nav žēl, ka tautā zināmo dziesmu priekšplānā aizvien ir komponists, bet dzejnieku zina tikai retais, Leons Briedis atbild noraidoši, jo viņa skatījumā problēma ir cita: “Ar mūziku esmu "uz jūs". Kaut zināms teiciens, ka dzeja pati ir kā mūzika, nespēlēju nevienu mūzikas instrumentu un nepazīstu notis. Taču esmu pārliecinājies, ka poētiskais ritms un muzikālais ritms ir divas dažādas pasaules! Tas ir interesanti. Un lielākā daļa dziesmu tekstu, ko esmu uzrakstījis, radīta jau gatavai mūzikai.”

“Esmu ļoti ziņkārīgs. Mani interesē viss – fizika, matemātika, meteoroloģija, zvaigznes, botānika,” saka spriganais dzejasvīrs, kurš ir pārliecināts: ikdienā vajag prast uzklausīt visus – arī pretējus viedokļus, bet jāmāk noticēt sev pašam.

“Apzināties sevi un izdarīt secinājumus. Nav kauns pakrist; kauns ir nepiecelties. Nebaidīties izskatīties citu priekšā ne naivam, ne smieklīgam. Labi apzinos, ka mana dzeja nav pārpilna efektīgiem izgājieniem: tā ir tradicionāla, bet man reizēm paticis šo tradīciju arī iznīcināt un uzspridzināt no iekšpuses, ārēji saglabājot vienotas un sakārtotas pasaules modeli.”

Daba, sapņi, mīlestība – trīs lietas, bez kurām dzejnieks Leons Briedis nu nekādi. “Un tikai tagad esmu sapratis, ka nedrīkst pārdzīvot par to, ko nav iespējams ietekmēt – pretējā gadījumā kļūsti par nervu kamolu un nejauku īgņu, tāpēc vairāk pārdzīvoju par to, ko varu ietekmēt: par sevi, tuviniekiem, draugiem. Te jāliek lietā pašdisciplīna, atbildības sajūta.”