Pavisam nesen par mazo Parīzi dēvētajai Eiropas kultūras galvaspilsētai Rīgai savu roku kā oficiālā partnere sniedza par Latvijas mazo Šveici godātā mākslas un mūzikas bagātā Sigulda.

Raidījumā "Mūsu leģendas" - šoreiz par personību, kuras mūžs vairāk nekā pusgadsimtu iet kopsolī ar Siguldu, nenogurstoši īstenojot sapņus gan uz zemes, gan augstu virs tās. Aivars Janelsītis 2014. gadā atzīmēja dubultjubileju: pašam 85, bet vienam no viņa īstenotajiem sapņiem - Siguldas gaisa tramvajam - 45. Pērn viņam piešķirts arī godpilnais tituls "Siguldas novada Goda novadnieks 2012”.

 

Pilsētas novērtējums

Pirms tiekamies ar pašu Aivaru Janelsīti, ieklausāmies Siguldas novada domes priekšsēdētāja Uģa Mitrēvica sacītajā: "Par to, kuram pirmajam no Siguldas ļaudīm piešķirt godpilno titulu, nešaubījāmies ne brīdi. Augstu novērtēju ne tikai to, ko mēs katrs paveicam savā aktīvajā dzīves periodā: svarīgi ir dzīvot arī otru dzīvi, darot labas lietas, lai arī apkārtējie cilvēki dzīvotu labāk. Aivars Janelsītis bija tas, kurš uz Siguldu atveda gaisa vagoniņu. Līdz pat šim brīdim nevieni svētki, neviens publisks un svinīgs pasākums nenotiek bez Aivara Janelsīša līdzdalības. Tas ir unikāli - ka ir cilvēki, kuri dzīvi dzīvo, sabiedrībai, dzimtenei un savai pilsētai dodot savu pienesumu, ar savu gājumu, saknēm un pieredzi dodot vērtējumu šodienas norisēm un lietām."

Savukārt pagājušā gada rudenī Siguldas sadraudzības pilsētas Gruzijas 135. gadskārtā Aivars Janelsītis tika nominēts arī par Čiatūras Goda pilsoni. Gruzijas pilsētas pārstāvji godināja Janelsīša kungu par nozīmīgo ieguldījumu un iniciatīvu, uzsākot un nostiprinot abu pilsētu sadarbību, rūpīgo un vērtīgo darbu, lai apkopotu un glabātu vēstures liecības par pilsētām, kā arī aizrautību un patiesu sirsnību pret Čiatūras iedzīvotājiem.

Sapņojums

Bet sarunu ar Janelsīša kungu sākam ar Roberta Šūmaņa "Sapņojumu". "Tas bija  viens no mana tētiņa mīļākajiem skaņdarbiem. Kad vien bija kāda sanākšana, tētis labprāt uzlika plati ar "Sapņojumu". Radio mūsmājās parādījās 1936. gadā - mūsu apkārtnē bijām bija ģimene, kurai tas piederēja. Daudzi nāca skatīties... 1940. gadā, kad sākās visi notikumi, katrs radio tuvumā un tālumā tika uzskaitīts. Pa otro radio, ko tētis atnesa mājās, varēja dzirdēt tālāk par Latviju. Tas iestādēm nepatika. Jo sākumā jau traucētājus nelika."

Aivars Janelsītis dzimis 1929. gada 22. novembrī Cēsīs. "Mūsu ģimenei liktenīgs bija 1941. gada 14. jūnijs - braucām "pirmajā lielajā ekskursijā". Bulta trāpīja tos, kuriem bija lielsaimniecības. Tā bija ērti tikt vaļā no nevēlamiem kaimiņiem.

Uzskatu, ka 1941. gada 14. jūnijs bija Latvijas inteliģences iznīcināšana. Alfabēta kārtībā - viss inteliģences zieds! Tomēr līdz šai dienai neprotam to genocīda sāpi parādīt pasaulei kā ebreji savu holokaustu.

Mēs skaitījāmies plānveida izsūtītie - vietējā čekā bija jāparakstās par to, ka esam informēti: esam izsūtīti uz visu mūžu bez cerībām uz atgriešanos..."

Aivara Janelsīša atmiņas par izsūtīšanas gadiem ir bezgala skumjas. "Tētim bija spēcīgas priekšnojautas. Vēl stāvot uz perona Cēsu stacijā, viņš mani pievilka sev klāt un teica: "Kādu laiku tu ģimenē būsi vienīgais vīrietis. Turies stiprs, rūdījums tev ir no ganu gaitām, un atceries vienu: lai kur tu arī nebūtu, tava dzimtene ir šeit, pie svētupes Gaujas... Lai kur tu nebūtu, lai kādos apstākļos neatrastos - dari visu savas dzimtenes labā..." Tā arī darīju, kad atgriezos: Latvijas labā esmu darījis visu, tā ka sava tētiņa priekšā jūtos savu zvērestu izpildījis..." Aivara tēti nošāva 1942. gadā, bet viņš pats kopā ar izsūtīto bērnu grupu Latvijā atgriezās 1946. gadā. Tētis ticis reabilitēts tikai 1989. gadā... Kā skaists ietvars šai sarunu epizodei skan Aivara Janelsīša mammas mīļākā dziesma - Edvarda Grīga "Solveigas dziesma".

No darba līdz sapnim, no sapņa pie darba

"Darba mīlestība jau nāk no ģimenes. Un ja vēl pašam piemīt centība...

Būdams pilsētas puika, desmit gadu vecumā aizgāju pie saimnieka - mamma vēl gribēja atrunāt, sak', ko tu, pilsētas puika, laukos darīsi. Bet apguvu visu! Tas izrādījās vērtīgs rūdījums Sibīrijai un visai dzīvei - kā no sapņiem var nokļūt līdz darbam, un no darba - līdz sapņiem.

Arī Siguldā varēju daudz ko izsapņot un pēc tam ar spītību panākt, lai ieceres realizējas," dzīves gudrībā dalās Aivars Janelsītis, kurš savulaik aizrautīgi spēlējis arī teātri, skolā rakstījis lugas un brīdī, kad Siguldas rajona kultūras namam ievajadzējies vadītāju, atkal meklēts rokā tieši viņš. "Bet man taču nebija nekādas izglītības, tikai ārkārtīgas alkas - dejot, teātri spēlēt... Bet tā nu 1950. gadā no elektriķa kļuvu par Siguldas rajona kultūras nama vadītāju... Bija ātri jāsagatavojas Dziesmu svētkiem, bet... bijām tikai divi darbinieki: direktors un apkopēja. Visi pārējie - pašdarbnieki. Kori jādibina, deju kolektīvi jādibina. Bet, kad viss jau bija noštimmēts uz sliedēm, saņēmu ziņu, ka jāiet dienestā..." Bet tur nu gājis ļoti aizraujoši, jo Aivars taču bijis kultūras nama direktors! Dienesta ietvaros dibināts pat tautas deju ansamblis - latviešu dančus puikas dejojuši ar puikām, huzāru tērpos un kirzas zābakos... Par to rakstīja pat Siguldas avīzes!

Dullais puika Gaujas malā

Veicot neskaitāmos darba pienākumus, teicamu atslodzi 15 gadu garumā Aivaram Janelsītim nozīmējusi sadarbība ar Siguldas pūtēju orķestri: "Kopā ar Jāni Barisu un Uldi Deisonu bijām orķestra konferansjē. Katru rudeni - lauksaimniecības pirmrindnieku salidojumi. Uldis bija tas gudrais, es - komiskais personāžs. Jau tolaik man bija drausmīga sabiedriskā slodze - biju visās iespējamās valdēs. Arī ar trošu ceļu nebūtu gājis tik gludi, ja ne manas spītības..."

Aivars smej, ka sākumā tā esot bijusi dulla puikas ideja. "Sēžu skaistā pavasara vakarā Gaujas malā, dzied putnu koris, kāds nav nekur citur pasaulē, ievas zied. Siguldas sanatorijā, kas otrpus Gaujai - skaista meitene...

Esmu sapņotājs un ideālists, turklāt labi, ka man piemīt arī spītība, kas tos sapņus ļauj dabūt cauri!

Kad 1955. gadā uz Ogoņok vāka ieraudzīju trošu vagoniņus un izlasīju, ka Čiatūrā ir vesela trošu ceļu valstība..."

Lai realizētu pēkšņi dzimušo sapni, Aivars vērsies pie Čiatūras trošu ceļu speciālistiem, kuri atsaucīgi apsolījuši palīdzību tehniskā projekta un nestandarta iekārtu izgatavošanā. Konstruktoram Georgijam Panculajam, ar kuru Aivars sarakstījies, ļoti iepatikusies siguldiešu ideja, jo viņš nekad vēl nebija būvējis tik garu trošu ceļu bez starpbalstiem. Un tā sākās būvniecība, kas ar vairāku gadu pārtraukumu noslēdzās 1968. gadā.

Vēl sarežģītāks ceļš nekā uz Čiatūru būvniecības procesā reizēm ticis līkumots tepat Latvijā, kad dažādu šķēršļu pārvarēšanā tik ļoti noderējusi Aivara Janelsīša sapņotāja un darba vīra neatlaidība. Viņa stāsti, kuru krāsainība un eksotika nav satilpināma vienā pārraidē, klausītājus aizved ne tikai līdz Volgogradas slepenajai kara rūpnīcai...

Troses ceļš Siguldā sāka darboties 1969. gada janvārī. Svinīgā atklāšana notikusi 20 grādu aukstumā. "Vagoniņa pirmajam variantam uz jumta bija sēdeklis, kurā sēdēja mehāniķis. Arī pats tur savulaik apsēdos - burvīga sajūta! Itin kā lidotu! Toreiz domāju - nu, lūk, beidzot piepildījies tas, par ko tik ļoti sapņoju!"

Siguldas "bacilis"

"Ja ielūkojamies Vidzemes kartē, te ir zīmīgs trīsstūris - Piebalga, Cēsis un Sigulda. Un, ja paskatāmies mūsu dižgaru biogrāfijas, secinām, ka lielākā daļa no šejienes cēlušies! Pat ja kāds Siguldā ir ienācējs un saņem to bacili, tas vairs nav glābjams... Tieši tāpēc arī visiem aizbraukušajiem siguldiešiem ir ārkārtīgs dzinulis atgriezties atpakaļ. Sigulda arī mani ierāva kā atvarā," uzskata Aivars Janelsītis.

Atceroties brīdi, kad 2012. gadā Aivars prēmēts kā Siguldas Goda pilsonis, enerģisko vīru vēl aizvien pārņem saviļņojums: "Man tas bija pārsteigums... Kaut kas vienreizējs! Tāds novērtējums! Sapratu arī to atbildību, ko tas nozīmē... Tas neapšaubāmi pasniegts visai manai komandai par lielo darbu ilgu gadu garumā. Kaut ko tajā brīdī pateicu, bet sapratu, ka nepateicu pat pusi no tā, kas bija sakrājies. Siguldā esmu labākos dzīves gadus pavadījis. Nekad neesmu par sevi domājis..." 

Gruzijas mīlestība

Tikpat silti kā Sigulda Aivaru Janelsīti, protams, uzņem arī Gruzija. Arī gruzīnu mūzika viņam pielipusi, īpaši patīk tautas mūzika. "Pirmie iespaidi bija kolosāli! Rudens, jēri cepas, viss smaržo - viss liecināja par to, ka tiek sagaidīts mīļš draugs. Tagad sirsnīgo draudzību turpinām ar kādreizējo draugu bērniem un mazbērniem jau daudzu gadu garumā. Kopumā Gruzijā esmu bijis četras reizes, lielākais laiks, kas tur savulaik pavadīts vienā paņēmienā, bija trīs mēneši - kamēr visu apguvu. Un nu Siguldā ir pat Čiatūras iela!"

Tiekoties ar Aivaru Janelsīti un ieklausoties viņa stāstījumā, šķiet, ka pases dati gluži vienkārši maldina. Viņš vēl aizvien ik dienas skrien krosiņu trīs kilometru garumā un nu jau atkal sarosījies velosezonai...

Jautāts, kas vēl ir viņa jaunības noslēpums, Aivars smej, ka tāds avotiņš esot Turaidā, Gūtmaņa avotā, tāpat arī Saltavots. Starp citu, arī Reiņa trase ir viņa kristīta, un vēl arī koris un orķestris "Satezele". 

Aivars Janelsītis ir novadpētnieks un daudz laika ziedojis sabiedriskajam darbam, cieši saistīts ar kultūras, izglītības un sporta dzīvi. Kā novadpētnieks viņš jau piecdesmit gadus nenogurstoši apkopo un krāj materiālus par Siguldas novada attīstību. "Tas sākās pamazām - ar to, ka visu laiku, kopš dzīvoju un strādāju Siguldā, bieži rakstīju. Lielākoties - par attīstību, par problēmām, iecerēm, bet soli pa solim aizgāju līdz novadpētniecībai. Tā veidojušās jau daudzas mapes: 25 sējumi ir Turaidas novadpētniecības muzejā, vairāk nekā 50 - mājās."

Aivara Janelsīša dzīves pieturpunkti

  • Aivars Janelsītis dzimis 1929. gada 22. novembrī Cēsīs. Viņa ģimene 1941. gada 14. jūnijā tika represēta, un Latvijā Aivars Janelsītis atgriezās kopā ar izsūtīto bērnu grupu 1946. gadā.
  • Mācījies Cēsu 2. pamatskolā, Biriļusu pamatskolā (Krasnojarskas novadā). Beidzis Priekuļu lauksaimniecības skolas elektromehāniķu nodaļu. Pēc Siguldas 1.vidusskolas beigšanas iestājies LVU Ekonomikas un juridiskajā fakultātē, kuru absolvējis 1968. gadā. Studijas turpinājis aspirantūrā Maskavas Komunālās saimniecības akadēmijas Ekonomikas un pilsētu saimniecības vadības nodaļā. Zināšanas papildinājis Berlīnes Būvju saglabāšanas un modernizācijas institūtā (IEMB) un praktizējies Somijas Nekustamā īpašuma tālākmācības un izglītības institūtā.
  • Pēc obligātā kara dienesta 1954. gadā uzsācis darbu Siguldas rajona izpildu komitejas komunālās saimniecības nodaļā. Pēc Aivara Janelsīša ierosmes uzsākti lieli Siguldas labiekārtošanas darbi – ielu, ietvju un skvēru izbūve, tajā skaitā Gūtmaņa alas apkārtnes sakārtošana un dīķu kaskādes izveidošana. Tieši Janelsīša kungs savulaik rosinājis Siguldā uzbūvēt pasažieru troses ceļu pāri Gaujas senlejai.
  • Siguldas un vēlāk apvienotā Rīgas rajona Komunālās saimniecības nodaļu viņš vadīja līdz 1974. gadam un pēc tam divdesmit gadus strādāja par Dzīvokļu – komunālās saimniecības pārvaldes vadītāju Republikas Komunālās saimniecības ministrijā. Darba gados rajonā un valstī pēc viņa ierosmes tika realizēti daudzi projekti, lai pilnveidotu un attīstītu nozares darbu, par ko 1990. gadā piešķirts Nopelniem bagātā dzīvokļu un komunālās saimniecības darbinieka goda nosaukums.
  • Aivars Janelsītis veica arī lielu organizatorisko darbu Siguldas 750 gadu jubilejas sagatavošanā, iesaistījies arī projekta "Siguldai 800” darba grupā.
  • Turpinot vectēva un tēva gaitas, no 1955. gada aktīvi darbojās rajona un republikas Brīvprātīgu ugunsdzēsēju biedrības valdēs. 2009. gadā apbalvots ar Atzinības krusta Zelta goda zīmi kā Latvijas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību apvienības valdes loceklis. Vairākkārt bijis ievēlēts Siguldas pilsētas deputātu padomē, bet 1990.gadā ievēlēts par pilsētas padomes priekšsēdētāja vietnieku. Pašreiz Janelsīša kungs darbojas Turaidas pils atbalsta fonda valdē.