Dzejnieks Jānis Peters stāsta par divām personībām, kuras, pašas to neapzinoties, ar savas mākslas spēku izraisīja pamatīgu apvērsumu "attīstītā sociālisma" sabiedrības emocionālajā uztverē un domāšanā, sējot Atmodas sēklu ziemas miegu dusošajā nacionālās pašapziņas un brīvības alku tīrumā.

Runājam tikai par diviem no daudzajiem PSRS gaišajiem prātiem – moldāvu – rumāņu dzejnieku Grigori Vieru, kura dzejolis "Dzimtā valoda" vārda tiešā nozīmē nobiedēja un satricināja līdz pašiem pamatiem augstākās varas eliti Latvijā, un kirgīzu rakstnieku Čingizu Aitmatovu, kurš ar saviem romāniem "Pieres vieta" un "Un garāka par mūžu diena ilgst” vienkārši modināja un brīdināja nekļūt par mankurtiem – cilvēkiem bez vēsturiskās atmiņas.

Šodien, kad esam dienu starpposmā starp Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas gadadienu un gaidāmo Mātes dienu, mēs atceramies laikus un cilvēkus, bez kuriem Latvijas Atmoda noteikti būtu citādāka. Un tas nekas, ka par Latvijas draugiem viņi kļuva zem "padomjzemes tautu draudzības" karoga. Jo arī karogam ir divas puses.

Stāstījuma laikā ieskanas arī fragmenti no Imanta Zemzara simfoniskā opusa "Pēc lasījuma", kas tapis, iedvesmojoties no Čingiza Aitmatova romāna "Un garāka par mūžu diena ilgst", klausāmies taktis no Aitmatova drauga, turku mūziķa un kinorežisora Zjulfju Livanelli filmmūzikas – mirkļus no lentēm "Ceļš" un "Brīvība", grupas "Kodols" dziedātās dziesmas ar Grigores Vieru vārdiem "Pil zvaigžņu zilais ūdens", Raimonda Tigula opusa sintezatoram un čellam "BPM Forums", Kārļa Auzāna / Andreja Grimma kompozīcijas "Kalns, no kura var redzēt visu pasauli" un Ainara Virgas dziesmu "Dzimtā valoda".